Sankcijas par beigtiem suņiem

© F64 Photo Agency

Amerikas Savienotās Valstis ir pasaules demokrātijas citadele, un ar tiesiskumu tur viss ir kārtībā. Ir gan amerikāņu sistēmai savas īpatnības, kas atšķiras no eiropiešu pieejas, – precedenta tiesības, zvērināto tiesu šovi, skarbi cietumsodi uz daudziem desmitiem vai pat simtiem gadu un joprojām vairākos štatos neatceltais nāvessods, taču nav tā, ka kādos noziegumos vainots indivīds nevarētu aizstāvēties, tiktu saukts par noziedznieku bez tiesas sprieduma, tiktu tiesāts divreiz par vienu lietu vai ar «atpakaļejošu datumu». Tāpat arī Amerikā kā visās tiesiskās valstīs, ja ir kaut kas nenoskaidrots un šaubīgs pierādījumos, tad tas tiek tulkots par labu aizstāvībai.

Arī Latvija ir diezgan tiesiska valsts, lai gan ar trūkumiem. Lielākais trūkums ir nesamērīgi ilgie tiesas procesi un slinkā izmeklēšana. Tā nupat vakar apritēja 11 gadu kopš Vecrīgas grautiņiem, taču vēl esot trīs cilvēki, pret kuriem turpinoties izmeklēšana. Par tā saukto Lemberga lietu tiek aktīvi propagandēts, ka aizstāvība velkot lietu garumā, kas gan ir muļķības. Problēma ir pavisam citāda - politiskā pasūtījuma lieta balstās uz baltiem diegiem šūta apgalvojuma, ka Lembergs esot izspiedis kukuļus no tranzītuzņēmējiem - miljonāriem, bet kā «pierādījumus» lietā prokuratūra ir iešķūrējusi kubikmetrus visādas makulatūras - pašvaldības lēmumus, visādus biznesa papīrus, kas uz lietu attiecas attāli vai pat nemaz neattiecas. Dabiski, ka šādu lietu nevar izskatīt ātri, jo gluži fiziski nav iespējams īsā laikā pat tikai izlasīt šo dokumentu nosaukumus, kur nu vēl tos izlasīt un izvērtēt.

Lembergs ir patstāvīga un spuraina figūra, kuru vairākiem politiķu metieniem ir gribējies dabūt nost no trases, taču triju gadu desmitu laikā to nav izdevies paveikt tiesiskuma ietvaros vai konkurējot vēlēšanu cīņā. Ikviens, kas kāpis pret viņu ringā, ir cietis zaudējumu. Tostarp arī premjers Krišjānis Kariņš (JV), kurš tolaik, kad vēl bija ekonomikas ministrs, diezgan pat kaunpilni zaudēja tiesā tā sauktajā Grinbergu lietā. Procesa gaitā spilgti atklājās, ka Lembergs ir kompetents valsts un pašvaldību lietvedības likumos, bet Kariņš neko nejēdz.

Taču ASV sankcijas ir kaut kas ārpus tiesiskuma un normālas lietu kārtības - tur nestrādā ne ASV, ne Latvijas likumi. Pietiek ar ASV Finanšu ministrijas ierēdņa lēmumu, ko apsankcionētā persona nekādi nevar apstrīdēt un pat ne pamēģināt ko izskaidrot vai noskaidrot. Sankcijas nozīmē arī aizliegumu iebraukt ASV. Nav redzams, ka būtu iespējama taisnības noskaidrošana apsūdzības un aizstāvības sacensībā.

Iekšpolitiskie kašķi visur pasaulē ir raksturīgi ar to, ka sāncenši cits citam cenšas uzkarināt virtuālus beigtus suņus - apgalvot, ka konkurents ir korumpēts, ir klasika. Tāpat arī par Lembergu tas ir muldēts un muldēts - vienu gadu, piecus gadus, trīs gadu desmitus. Lai muldētu, nekādi pierādījumi nav vajadzīgi, un pierādījumu nav arī bijis. Visas daudzās lietas, kur Lembergam kaut kas inkriminēts, ir beigušās ar Lemberga uzvaru.

Taču kādiem ASV Finanšu ministrijas klerkiem ir šķitis, ka ar Latvijas iekšpolitiskajā murgosfērā lietotajiem lamuvārdiem pietiek, lai Lembergu iekļautu sankcionēto personu sarakstā. Protams, amerikāņi ir lepna tauta, un ne jau kāds no malas viņiem var kaut ko pavēlēt - lēmumu par sankcijām pieņēma amerikāņi, nevis Jānis Bordāns (JKP) vai kādi latviešu diplomāti. Par to jau nav nekāda strīda. Taču sankciju kājas acīm redzami aug no Latvijas iekšpolitikas vides. Laikam latvju zemes politikāņi ir klanījušies, bučojuši amerikāņiem zīmoggredzenus un karsti lūgušies iekļaut Lembergu sarakstā, jo citādi nevar tikt ar viņu galā. Lūk, nupat svaigākajā pētījumu firmas SKDS reitingā pirmā vieta ir prezidentam Egilam Levitam, bet otrā ar augstu pozitīvu vērtējumu ir Lembergam. Gan jau arī, ka par Lembergu ir stāstīti kādi šausmu stāsti, spēlējot uz amerikāņu jūtām un apgalvojot, ka Lembergs ir tik ietekmīgs un slikts, ka var kaitēt ASV ekonomiskajām interesēm Latvijā un Baltijā. Ja ko tādu stāsta Latvijas tieslietu ministrs un ministrijas parlamentārais sekretārs un kaut ko līdzīgu stāstījuši arī citi varas latvieši, amerikāņu klerks saka: «Okei, ieliksim Lembergu sarakstā.»

Tagad nav saprotams, kur kāds var sūdzēties, kā izkļūt no sankciju slazda. Ko var darīt Lembergs? Normāli un Eiropas likumiem atbilstīgi būtu, ja Lembergam būtu vismaz viens bankas konts, ko viņš varētu izmantot, taču pat tas laikam nestrādā. Lembergs sociālajā tīklā «Facebook» stāsta, ka nevar samaksāt par sava dēla bērnudārzu, jo banka neatļauj pārskaitījumu.

Konti bloķēti arī visādiem uzņēmumiem, kas ir Latvijas tranzīta nozarei graujoši - ir apgrūtināti darījumi un rodas gan naudiski, gan reputācijas zaudējumi. Likteņa ironija un tāds kā karmisks sods ir ķēris virkni Lemberga nelabvēļu no tranzītbiznesa aprindām. Arī viņiem rodas norēķinu grūtības. Šveices advokāta Rudolfa Meroni kontrolēto uzņēmumu menedžeri nebalsī raud, ka bankas ir slēgušas kontus uzņēmumiem, kuros Aivars Lembergs ir deklarēts kā patiesais labuma guvējs. Bet paši ir rakuši bedri Lembergam un paši tajā iekrituši, jo neviens cits kā tieši šie Meroni menedžeri absurdā veidā deklarēja Lembergu par šo uzņēmumu patieso labuma guvēju. Nu tīrais posts.

Būtu latvju antilemberga censoņi labāk trenējušies - audzējuši muskuļus un pilnveidojuši boksa tehniku, lai stātos viņam pretī godīgā cīņā - vēlēšanās vai civiltiesiskās tiesu prāvās. Taču, kad talkā pasaukts izsitējs no Amerikas, atgadās tā, ka arī paši dabon pa ģīmi.

Svarīgākais