"KPV LV" bezkaimiņa noriets un augšāmcelšanās varianti
Partija KPV LV 13. Saeimas vēlēšanās ieguva 16 mandātus. Labo vēlēšanu rezultātu pamatā bija divu partijas līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – aktivitātes. Kaimiņš ar aktierisku epatāžu un Gobzems ar niknām publikācijām internetā ievilka aiz sevis Saeimā vēl 14 cilvēkus – diezgan raibu kompāniju. Taču jau drīz pēc vēlēšanām abi līderi sāka savā starpā plēsties. Domstarpību dēļ pagājušajā gadā KPV LV valde izslēdza no partijas premjera amata kandidātu Aldi Gobzemu, viņu izslēdza arī no frakcijas. KPV LV frakciju pameta Linda Liepiņa, bet dienu vēlāk par izstāšanos paziņoja Karina Sprūde. No frakcijas izstājās arī deputāts Didzis Šmits.
Tagad 8. janvārī KPV LV Saeimas frakcija nolēma izslēgt no savām rindām deputātus Artusu Kaimiņu un Aldi Blumbergu.
Diezgan jau traģikomiski, ka partija padzen pašu KPV LV dibinātāju un galveno līderi. Tā neatgadās bieži, lai gan ir bijuši gadījumi. Tā savulaik Jaunais laiks (JL) iesoļoja politikā aiz mesiāniskā Einara Repšes muguras, bet vēlāk, kad JL transformējās par Vienotību, Repše tika izstumts.
Kaimiņam šī ir jau otrā reize, kad viņš sarauj attiecības ar līdzgaitniekiem. 12. Saeimā viņš ievilka Latvijas Reģionu apvienību, bet pēc tam partijas un skandalozā politiķa ceļi šķīrās. Trīs lietas - labas lietas, un gan jau Kaimiņš vēl centīsies arī trešo reizi izstrādāt kaut ko līdzīgu un politikā palikt. Lai gan viegli viņam nebūs. Tagad viņam pie kājas karājas kriminālprocess par, iespējams, nelikumīgu partijas KPV LV finansēšanu, kurā viņam piemērots aizdomās turamā statuss. Kaimiņš esot bieži redzēts JKP frakcijas telpās. Saeimā mēļo, ka Kaimiņš cer no JKP dabūt kādu aizstāvību un palīdzību, lai netiktu skarbi represēts kriminālprocesā.
KPV LV frakcija tagad ir samazinājusies līdz 10 deputātiem. Joprojām tā atrodas valdošās koalīcijas sastāvā un partijas pārstāvji ieņem nozīmīgus ministru amatus. Šiem politiķiem diezin vai ir bijis mērķis ar Kaimiņu ienākt un ar Kaimiņu aiziet. Viņi ir izjutuši likumdošanas un izpildvaras garšu, guvuši šādu tādu pieredzi. Laikam jau viņiem ir plāni palikt. Taču nav skaidrs, kā. Ir maz ticams, ka zīmols KPV LV varētu būt vēl reanimējams. Viens no variantiem ir «rebrendigs» jeb cita nosaukuma izdomāšana un it kā jauna politiska spēka dibināšana. Vai nu arī tāds variants, kā savulaik ar Zatlera Reformu partiju, kad bijušie «zatleristi» izklīda pa visu spektru, individuāli pievienojoties kādām citām partijām.
Necik dižus panākumus nevar gūt, klusi strādājot savā lauciņā un neiekļūstot mediju uzmanībā. Viens no aktīvākajiem KPV LV politiķiem ir iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. Pagājušajā pavasarī ministrs veica savdabīgu sabiedrisko attiecību pasākumu, slēdzot Deglava tiltu. Vēl bija nolietoto ugunsdzēsēju mašīnu akcija pie Ministru kabineta, kas arī bija Ģirģena pirksts un sabiedrības uzmanības pievēršana trūcīgā iekšlietu budžeta problēmai.
Jau kopš ministrēšanas sākuma ir bijusi pamanāma Ģirģena un Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža ne visai labā saprašanās. Ģirģens ir gribējis spēlēt «jaunās slotas» lomu, bet Ķuzis ir visādi taisnojies un turējies pretī savai atlaišanai. Bet nu tagad šonedēļ Ķuzis ir paziņojis, ka amatu pamet un strādās vairs tikai līdz 10. februārim. Ģirģens ir savu panācis - Ķuzi ir dabūjis projām un meklēs pēc cita policijas priekšnieka. Tas saprotami, jo nevar mūžīgi palikt tāda situācija, kurā ministrs neuzticas tik nozīmīgas struktūras vadītājam. Ģirģenam gan būtu jābūt prātīgam un ar pārmērīgām kadru tīrīšanām nevajadzētu nepārspīlēt, jo policija ir nemitīgi tīrīta jau trīs gadu desmitus - liels skaits labu profesionāļu ir bijuši spiesti pamest amatus dažādu politisko peripetiju dēļ, un kadri ir diezgan noplicināti.
Nevar teikt, ka Ķuža vadībā iekšlietās būtu bijis sabrukums un valstī valdītu baismīga kriminālā situācija, taču ir arī šis tas, ko Ģirģens Ķuzim varētu pārmest. Piemēram, joprojām nav atklāta jurista, administratora Mārtiņa Bunkus slepkavība. Ir bijuši kukuļņemšanā pieķerti augsta ranga policisti. Joprojām pastāv liela apjoma cigarešu kontrabanda. Ar atsevišķu noziegumu neatklāšanu vai atsevišķu policistu korupciju var vēl kaut kā atrunāties - ne jau katru noziedznieku iespējams noķert un ne katram policistam stāvēt blakus. Taču ar kontrabandu ir jocīgi, ka mūsdienās, kad robežsardzei, muitai un policijai ir moderni tehniskie līdzekļi, «kontrabasi» tonnām tiek ievesti un tirgoti «točkās» un tirgū. Rodas iespaids, ka tas tāpat vien nevar notikt un, iespējams, šai noziedzīgajai darbībai ir politisks «jumts». Ķuzim nav bijis spēka turēties tam pretī. Vai Ģirģens spēs?
Tas ir ļoti nopietns, liels izaicinājums Ģirģenam - atmaskot šo «jumtu», ja tāds pastāv, un apturēt kontrabandu, kas nodara zaudējumus valsts ekonomikai un veicina kriminalitāti. Ja Ģirģenam izdotos gūt panākumus kontrabandas apkarošanā, ar to varētu cerēt gan glābt partiju, gan savu karjeru.