Nav jau strīda par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Ir skaidrs, ka reformu vajag. Taču nebaudāms ir veids, kādā valdošās partijas šo likumdošanas brāķi uzražo un cenšas iesmērēt sabiedrībai kā kaut ko ļoti garšīgu.
Un arī saturs šim produktam nav labs.
Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam otrajā lasījumā ir iesniegti vairāk nekā 300 priekšlikumu, taču viss, ko piedāvā opozīcija, tiek absolūti ignorēts.
Jelgavā ir 55 000 iedzīvotāju, bet Rēzeknē - 28 000. Jelgavai tiek atņemts lielās pilsētas statuss, bet Rēzeknei nē. Šis ir pats absurdākais punkts, kas otrajā lasījumā likumā jau ir iebalsots. Taču koalīcijas partijas izliekas kurlas un aklas un dragā uz priekšu kā ar ceļa rulli, rādot tādus ģīmjus, ka viss it kā ir kārtībā. Lai gan lielās pilsētas statusa atņemšanā Jelgavai nav nekādas loģikas, ne arī kāda argumenta, ka no šādas pārmaiņas Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada un Ozolnieku iedzīvotāji sāks dzīvot turīgāk un priecīgāk. Nav iespējams noslēpt, ka šī parlamentārā vardarbība nav motivēta pragmatiski, finansiāli, sociāli, bet ir politiska - lai ieriebtu ZZS, kas nav valdošās koalīcijas partija.
Lai gan Saeimas opozīcija aktīvi strādā, iesniedzot savus priekšlikumus, pozīcija tajos pat neklausās - nav nozīmes, cik tie ir argumentēti, nopietni, izsvērti, tik un tā tie nonāk papīrgrozā. Šo ainu vērojot, neviļus sāk šķist, ka lieka ir vispār pašreizējā parlamenta sistēma. Līdzekļu taupīšanas labad varētu Saeimu likvidēt, jo debatēm nav nozīmes. Visu lai izlemj koalīcijas sadarbības sapulce - tās partijas, kas pēdējās vēlēšanās ar krāpnieciskiem solījumiem ieguva vairākumu un tagad likumus pieņem tādus, lai šo varu nemūžam vairs neizlaistu no nagiem. Pašlaik tiek piesmieta demokrātijas būtība, Satversme, doma par suverēno varu, kas piederot tautai.
Pats galvenais reformas autors un stūmējs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par) likumprojekta izskatīšanas laikā mierīgi varēja braukāt pa ārzemēm un uz Saeimu nenākt, jo jau zināja, ka viņam nav nekas jāaizstāv, jāizskaidro un jāpierāda, jo koalīcijā zem deķa jau ir vienošanās starp partiju klaniem, kurš kādu kautķermeņa gabalu pievāks sev.
Opozīcijas politiķi, piemēram, Viktors Valainis (ZZS), nopietni stāsta, kā vajadzētu, kā būtu normāli, bet neviens viņam pat neiebilst. Skan tikai refrēns, ka Administratīvi teritoriālā komisija šo priekšlikumu neatbalsta, liekam uz balsošanu un ejam tikai uz priekšu.
Ne jau ļoti daudz ļaužu Saeimas peripetijām seko, tāpēc publikai tiek iestāstīts, ka opozīcija it kā reformu torpedējot, bremzējot reformu, lai gan tāda mērķa nevienam nav. Ir centieni novērst acīmredzamas nejēdzības, pierunāt novērst neveiklības un izlabot kļūdas. Tāpat ar propagandiskām metodēm un presingu plašsaziņas līdzekļos, izmantojot administratīvos resursus, tiek mēģināts sabiedrības acīs diskreditēt Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Lielo pilsētu asociāciju un pat Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Monitoringa komitejas ekspertus, kuri decembrī viesojās Latvijā un ziņojumā ir secinājuši, ka administratīvi teritoriālās reformas procesā manāmas vairākas pretrunas un demokrātijas pārkāpumi. Viņi ir mudinājuši Saeimu atlikt pašvaldību reformas likumprojektu. Ekspertu aizrādījumus var arī neņemt galvā, taču valsts tēlu tas var negatīvi ietekmēt, jo Latvija pasaules acīs izskatīsies kā valsts, kurā spļauj virsū elementāriem demokrātijas pamatprincipiem. Eiropas Padomes vietējo pašvaldību hartā, ko ir ratificējusi arī Latvija, ir sacīts, ka jāievēro vietējo kopienu tiesības lemt par savas teritorijas robežām. Taču Latvijas Vides aizsardzības un teritoriālās attīstības ministrija, valdība un valdošā koalīcija par ko tādu pat dzirdēt negrib. Pūce pat nobloķēja Jelgavas novada un Ikšķiles iedzīvotāju aptaujas, kurās varēja būt negatīvs viedoklis pret viņa centieniem novadiem atņemt patstāvību.
Ja vēl bēda būtu tikai administratīvi teritoriālajā reformā... Valdošā koalīcija visā frontē un vai katrā solī demonstrē gluži apbrīnojamu augstprātību, nerēķināšanos ar sabiedrību, partijiski sīkmanīgus dubultstandartus un nekonsekvenci, ar oderi uz āru izgrieztu izpratni par demokrātiju, centienus varu centralizēt pēc Pārzilupes kaimiņvalsts varas vertikāles sliktākajiem paraugiem. Tā nav gaiša taka uz kaut ko jauku - tādā viedā tiek radīta neticība un riebums pret parlamentāro iekārtu un demokrātiju. Cilvēki taču redz, kā partijas pašas sev piešķir seškārt palielinātu finansējumu no nodokļu maksātāju naudas, bet mediķus aizmirst un nepilda pašu pieņemtu likumu par viņu atalgojuma palielināšanu. Derdzīgs ir bezgalīgais seriāls ar izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas centieniem atņemt augstskolām autonomiju. Tāpat nav noslēpjams, ka administratīvi teritoriālo reformu Latvijas kartē voluntāri švīkā kungi Rīgā, kas neinteresējas, kā jūtas cilvēki novados. Rīgas gaiļi savos torņos tikai dzied savu dziesmu pēc principa «es - priekšnieks, tu - muļķis». Jau tāpat sociologu aptaujas rāda, ka iedzīvotāji neuzticas partijām, Saeimai, valdībai. Bet nu tad tagad valdošā koalīcija tā pavisam cītīgi strādā, lai šo neuzticību papilnam attaisnotu.