Sestdien Latvijas advokatūra svinēja savu 90 gadu jubileju, jo 1919. gada 19. martā tika sasaukta pirmā zvērinātu advokātu pilnsapulce un par pirmo Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāju ievēlēja Gustavu Zemgalu.
Svinības – tas ir skaisti, taču, kad trauki no galdiem būs novākti, advokatūrai nāksies atgriezties ierastajā darba ritmā un turpināt saskarties ar problēmām, kas to grauž kā miežagrauds acī.
Un galvenā problēma ir tā, ka pašlaik advokatūras loma ir gaužām piepresēta pie zemes – 90 gadu laikā reti kuros posmos advokatūra ir bijusi tik pazemojošā situācijā kā pašlaik – nu varbūt no kāda 1940. gada līdz 1953. gadam, kad plosījās okupācija, karš un Staļina diktatūra.
Krimināllietās advokatūrai ir ierobežotas iespējas kvalitatīvi aizstāvēt savus klientus, jo apsūdzība var nobēdzināt tai neizdevīgos lietas materiālus arhīvā, kur advokāts tiem netiek klāt; arī pierādījumu vākšana aizstāvības organizēšanai Latvijas advokātiem ir stipri vien ierobežotāka nekā viņu kolēģiem, piemēram, ASV; advokātus izseko, noklausās; viņu birojos veic kratīšanas; viņus spiež liecināt pret saviem klientiem.
Tās nav tikai advokatūras problēmas nozariskā izpratnē, bet problēmas ar tiesu varu un tiesiskumu valstī vispār. Tā pamazām ir izveidojies, ka tiesu vara ir piespiedu kārtā ierauta politiskās spēlītēs un kampaņās, tai jāpilda kādu specdienestu, partiju, ekonomisko grupējumu pasūtījums, līdz ar to par kādu nebūt kriminālprocesu objektivitāti šādās politiskās lietās runāt ir grūti.
Pirms gadiem trim juristu aprindās izcēlās diskusijas par to, kas jāsaprot ar terminu judikatūra. Ar to var apzīmēt daudz ko, bet biežāk sistemātisku tiesu praksi, kas balstīta uz precedentiem. Viens no juristiem bija ieraudzījis kolēģu sludinājumu, kurā piedāvāta «parādu piedziņa un judikatūra», un jokoja, ka ar vārdu judikatūra te var saprast pakalpojumus.
Šie juristi jokoja, bet daždien izskatās, ka Ģenerālprokuratūras juristi savas funkcijas saprot tieši kā pakalpojumus. Pakalpojumus Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšanas lietā viņi ir snieguši restorānā, viesnīcā, advokāta birojā, kas īsti tiesiskā valstī izskatītos vairāk nekā nepiedienīgi. Ja prokuratūra uzvestos kā iestāde, kas ieinteresēta objektīvā lietas izmeklēšanā, tā pratināmos izsauktu uz kādu no prokuratūras ēkām. Bet, ja jāpratina klients, tad tas jādara viesnīcas saunā, vai ne?
Advokatūrai ir daudz problēmu daudzās lietās, bet Lemberga ilgstošās politiskās vajāšanas procesā šīs problēmas ir koncentrējušās vienkop gluži kā grāmatā. Bijušais advokāts Gints LaiviņšLaivenieks pašlaik tiek pratināts Lemberga lietā. Bet viņš 2006. gadā bija Lemberga advokāts! Ar šādu judikatūru Latvijā neviens nevienā lietā nevar būt drošs, ka tas, ko viņš stāsta aizstāvim, nevar pēc laika tikt izmantots pret viņu. Ja tiesībsargājošās iestādes var mierīgi iet un ņemt kratīt advokātu birojus, tas nozīmē, ka ne tikai krimināllietu klienti nevar ar aizstāvi būt atklāti, bet arī komercnoslēpumi var tikt pēcāk nogādāti pie konkurentiem. Tātad Latvijā nemaz nav vajadzības komerciāli spiegot – vajag pasūtīt prokuratūrai kratīšanu sāncenša birojā.
Advokāts Gundars Antoms un advokāte Ligita Pētersone arī savulaik darbojās Lemberga aizstāvības grupā. Ir atklājies, ka prāvā cietušais miljonārs Vladimirs Krastiņš pēc prokuroru iniciatīvas ticis pratināts un konfrontēts advokātu Pētersones un Antoma birojā.
Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja vietniece Guna Kaminska, kad Neatkarīgā viņai vaicāja, vai advokāti izīrē biroju telpas prokuroriem procesuālo darbību veikšanai, sākumā domāja, ka viņu nes cauri, bet pēc tam skumji nopūtās: «Tā nav pareiza prakse no abām pusēm – ne no prokurora, ne advokāta. Abu mērķis ir viens – noskaidrot patiesību tiesā un konstatēt kāda vainīgumu vai nevainīgumu. Taču abu funkcijas ir atšķirīgas. Ne velti šīs funkcijas ir nodalītas Kriminālprocesa likumā.» Kas tur vairs nodalīts, kāds Kriminālprocesa likums, ja jāmočī? Klients ir licis, un prokurori dara. Advokāti var tikai kā sīkas laiviņas cunami viļņos cerēt, ka paveiksies un viņi netiks sadragāti.
Ir tikai likumsakarīgi, ka Lemberga prāva vismaz uz to laiku, kamēr pratina LaiviņuLaivenieku, ir pasludināta par slēgtu. Vismaz neglītākās ainas no savdabīgajām prokuroru un advokātu attiecībām plašākai publikai netaps redzamas.
Bet plašajai advokātu saimei nākamajos 90 tās pastāvēšanas gados var novēlēt: «Nesēdiet tāpat vien, bet kaut ko domājiet!» Visiem ir spēcīgi lobiji augstākajos likumdošanas ešelonos – notāriem, prokuroriem, speciālajiem dienestiem. Jums nav. Kāpēc nav?