Tā gadās, ka politiķiem mēdz būt divas sejas – priekšvēlēšanu seja un pēcvēlēšanu seja. Pēcvēlēšanu seja dažkārt mēdz stipri atšķirties no priekšvēlēšanu kampaņā rādītās. Bet nu Vienotības pēcvēlēšanu runas un darbi laikam jau pārspēj visus agrākos laikos redzētos pārvērtību rekordus.
Viena no iecienītajām politiskā spiediena metodēm, ko agrākos laikos, pie varas vēl nebūdami, piekopa pašreizējie Vienotības politiķi, bija sacerēt dažādas protesta vai atbalsta depešas, kuras parakstīja liels skaits inteliģences un darba tautas pārstāvju. Taču, tiklīdz vēlēšanas bija garām un sākās koalīcijas veidošana un amatu dalīšana, Vienotības politiķis Kārlis Šadurskis paziņoja, ka "ir grūti atbalsta vēstules uzskatīt par nopietnu kritēriju" un "šajā brīdī, kad Saeimas deputāti ir mandātu saņēmuši, darbaļaužu vēstules nav vairs īstais instruments". Nuja – kā mandāts saņemts, tā tautas balsī vairs nav jāklausās...
Viens no Vienotības jājamzirdziņiem tolaik, kad vara vēl nebija iegūta, bija vienkāršās tautas bučošana uz visiem vaigiem. Vienotība pozicionējās kā alternatīvs spēks treknajiem, iepriekšējiem, vecajiem varnešiem, kuri par nabadziņu likstām neko nezina un ir radījuši milzīgu plaisu starp varu un tautu.
Laikam jau, lai vēl vairāk tuvinātos tautai un plaisu šaurinātu, aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība) visus tos, kas strādā 100 latu programmā, nosauca par muļķiem. Cerams, vismaz, ka Pabrika kungs zina, ka 100 lati – tas ir mēnesī, nevis nedēļā vai dienā. Bet, ko tad ilgstošam bezdarbniekam darīt, ja viņa mazpilsētā nekādu labāk apmaksātu darbavietu nevar atrast?
Uz to spožu atbildi un padomu ir devis finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība): "Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai viņš šeit grib dzīvot un strādāt vai viņam ir citur labāk, valsts nevar aizturēt. Valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties." Tā ir nepārprotama norāde, ka jābrauc projām un uz to ātrāko, kamēr vēl spēks kaut cik kaulos un ir iespēja sekmīgi zvejot moluskus vai špaktelēt sienas Īrijā un Anglijā. Ar Īriju gan paliek čābiskāk, jo viņiem pašiem ir krīze un darba kļūst mazāk, toties tūlīt atvērsies Vācijas darba tirgus. Letiņi jau intensīvi apmeklē vācu valodas kursus, un ne jau tāpēc, ka tautā būtu sākusies masveida alksme lasīt Gēti, Šilleru un Heini oriģinālvalodā.
Vilka padoms ir loģisks un vērtīgs, tikai žēl, ka tas izskan tikai tagad. Kāpēc Vienotība jau agrāk – pirms vēlēšanām – nedeklarēja, ka neies auklēties ar katru cilvēku? Pārlasot šīs partijas programmu ar nosaukumu Latvijas cilvēkiem un valstij un citus programmatiskos dokumentus, nekur nevar atrast tādas frāzes kā: "Mēs neiesim ar jums auklēties!", "Gudrajiem – lielas algas; muļķiem – tikai 100 latu!" vai arī: "Ja latviešiem šeit kaut kas nepatīk, lai lasās uz Angliju!".
Programmā rakstīts pavisam kas cits: "Latvijai ir vajadzīgs katrs cilvēks. Tāpēc valstij ir jāgarantē Latvijas cilvēkiem iekļaujoša un konkurētspējīga izglītība, laba veselības profilakse un aprūpe, stabili sociālās drošības tīkli." Visa programma mirdz un ņirb no šāda konkurētspējīga, kvalitatīva un ilgtspējīga ūdens.
Bet nenosodīsim pārāk bargi Vienotības politiķus par viņu liekulību. Zem šādas varas nastas aiz pārpūles cilvēka prāts var sākt šķobīties, un tad indivīds dažkārt vairs nespēj filtrēt, ko pats runā, kur nu vēl atcerēties, ko kādreiz, tajos senajos laikos pirms vēlēšanām, solījis.
Ir daudzu tautu folklorā sastopami sižeti par cilvēkiem, kas dienā izskatās mīlīgi, bet naktīs kļūst par vilkačiem, kas asiņainiem zobiem plosa upurus. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar politiķiem, tikai viņiem pārvērtību ciklos robežšķirtne nav starp dienu un nakti, bet starp priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu periodiem – tad arī rodas iespēja salīdzināt, kādas ir atšķirības starp partiju deklarētajām un patiesajām vērtībām.