Tiem, kas klausījās debates Saeimas plenārsēdē pirms Valsts prezidenta ievēlēšanas, varēja rasties iespaids, ka ir radusies milzu draudzība starp Vienotību un Visu Latvijai!TB/LNNK. Abu slavas dziesmas Valdim Zatleram bija gandrīz vienādas.
Taču ir ļoti maz ticams, ka šie abi spēki kaut kā varētu kļūt par koalīcijas veidotājiem pēc septembra ārkārtas vēlēšanām. Ārzemju vēstniecības būs neizpratnē par nacionālradikālu partiju valdībā. Amerikāņus varbūt nesatrauc vislatviešu rusofobija, taču šajā partijā ir arī tādi, kam agrāk gadījies papaust par antisemītismu interpretējamus izteikumus. Partijas līderis Raivis Dzintars gan var mēģināt iet uz ASV vēstniecību un dievoties, ka ir labais, taču vienreiz jau šāda lūgšanās neko nedeva un vislatvieši palika aiz borta.
Maijpuķīšu apvērsums netika rīkots par godu Dzintaram. Īstenais mērķis, ko, izskatās, jau ir nosprauduši Vienotības stratēģi, ir koalīcija ar Saskaņas centru.
Kā dziesmā par cukuru un raugu, kas savienojas, un tad aplis ir noslēdzies, izveidojoties šādai koalīcijai, aplis noslēgtos arī pār Latviju. Re, kur iespēja pilnībā neitralizēt vietējo uzņēmēju! Par tranzītbiznesu, sakariem, transportu, dabas resursiem vairs netiktu lemts Latvijā, amerikāņi un krievi tirgotos ostā aiz augstas sētas, bet letiņiem pastalās paliktu iespēja raudzīties pa gabalu, kā pienāk un aiziet kuģi.
Tiesa gan, lai šo skaisto nākamību sasniegtu, ir vēl tik daudz kas jāizmenedžē. Līdz rudenim jānotīra laukums gan visā politiskajā spektrā kopumā, gan Vienotības iekšpusē. Ar tā saucamajiem oligarhiem iecerēts tikt galā primitīvi, bet efektīgi – turpināsies apsaukāšanās un represijas – tā, lai tauta domā, ka visapkārt vieni vienīgi noziedznieki, bet gaišā saliņa drūmajā korupcijas purvā meklējama tikai jaunajā, attīrītajā, par vienotu partiju tapušajā Vienotībā.
Sabiedrisko domu acīmredzami ir iecerēts veidot, par briesmīgu monstru iztēlojot SC, ZZS, TP un LPP/LC koalīcijas varbūtību, turpretī Vienotība plus SC tiks pasniegta kā putukrējuma torte.
Ivars Ījabs, LU politikas nodaļas docents, viens no ietekmīgiem lietussargu – maijpuķīšu revolūciju ideologiem, jau gara acīm redz nākotni. Rakstā Mieru, tikai mieru (portāls politika.lv, 3. jūnijs) viņš apvienībā konstatē divas grupas: «Viena, kas kopā ar oligarhiem cīnītos pret krieviem, otra – kas ar krieviem kopā cīnītos pret oligarhiem.»
Tulkojumā no Ījaba valodas ar oligarhiem ir domāti nevis tie, kas strādā starptautiskās finanšu oligarhijas interesēs, bet vietējie uzņēmēji, nacionālais kapitāls, Lembergs, Šķēle, Šlesers, kuri kaitinoši maisās pa kājām un traucē Latvijas vēl atlikušo resursu izvazāšanai.
«Loģiski būtu, ja šajās vēlēšanās saskaņā ar Zatlera iedoto uzstādījumu dominētu pretkorupcijas tematika. Taču tas prasītu vismaz apsvērt vienīgo iespējamo alternatīvu oligarhiem – proti, Saskaņas centru. Vienotības brūnajam galam, neatkarīgi no partejiskās piederības, acīmredzot būtu lēni un ar cieņu jāpievienojas Raivja Dzintara leģionāriem. Ir laiks, tautieši,» skubina Ījabs.
Tātad nevis par partijas atkamparošanu no personāžiem, kas demonstrējuši nekompetenci un neētiku, domā stratēģis – tas nav aktuāli. Aktuāli nevēlams ir brūnais gals, kas varētu patraucēt jaunās vienotīgi saskaņīgās koalīcijas izveidei rudenī. Virkne Pilsoniskās savienības politiķu jau ir laidušies lapās projām no partijas, saprotot, ka labi nebūs. Tie, kas paši nesapratīs, ka rudens ballītē nebūs gaidīti, dabūs uz savas ādas apmēram to pašu, ko Vienotības ārējie konkurenti – diskreditāciju, apsaukāšanu, varbūt pat arī kriminālprocesus, rokudzelžu žvadzināšanu, paraugpadzīšanu partijas rindu attīrīšanas gaismā.
Saskaņas centrs tādā paskatā kā pašlaik koalīcijā nav ņemams. Arī SC ir jāattīra no potenciāli nepareizajiem elementiem, kuri kādā izšķirīgā brīdī, piemēram, pirms Daugavas kaskāžu izprivatizēšanas vai dzelzceļa uzdāvināšanas ārzemju investoram, var piepeši atcerēties par Latvijas iedzīvotāju interesēm un iestāties pret.
SC ir jāsaķemmē, jāsabāž tam krekls biksēs, lai varētu rādīt latviešu publikai, ka šī partija tagad vairs nav Kremļa roka, piektā kolonna. Politiķe Sarmīte Ēlerte jau ir savilkusi sarkanās līnijas – ja saskaņieši atzīs okupāciju, piekritīs latviešu kā vienīgajai valsts valodai un paveiks vēl šādus tādus vasaras darbus, Ēlerte viņus pārcels uz nākamo klasi. Dabiski, ka pat tādi propagandas ekvilibristi kā lietussargu un maijpuķīšu apvērsumu organizētāji nevar gluži vienā dienā pilnīgi par 180 grādiem mainīt attieksmi pret SC – no gānīšanas uz slavēšanu. Vajag kaut kādu pārejas periodu. Zatlers no aplokšņu zooprezidenta izauga par tautas varoni četros gados. Saskaņas centru par vienīgo alternatīvu mēģinās pārtaisīt vienā vasarā.