Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos parādījās šāda ziņa: «Lai veicinātu uzticību starp Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), sabiedrību un drošības iestādēm, jaunās padomes locekļi varētu tikt pie valsts noslēpuma pielaides. Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Valdis Zatlers otrdien pastāstīja, ka viņa vadītā komisija nesen secinājusi, ka padomes locekļiem būtu nepieciešamas pielaides valsts noslēpumam.»
Ja šodien būtu 1. aprīlis, tad varētu nodomāt, ka šī ziņa nav īsta, bet jociņš, ko palaidis gaisā kāds žurnālists, ironizējot par vienu no «tiesiskuma un reformu» laikmeta dižgariem, kurš dažkārt mēdz nākt klajā ar dīvainiem paziņojumiem. Taču Zatlers tiešām tā ir teicis, un lieta ir nopietna.
Noklausītas sarunas, slēgtās sēdēs izskatāmi kriminālmateriāli jau tāpat platā straumē plūst pa mediju vidi. Priekš kam tur vēl medijiem kādas pielaides? Vai lai daži tiem varētu tikt klāt pilnīgi legāli?
Mulsina tas, kādā mērcē Zatlers ideju pasniedz – «lai veicinātu uzticību». Pielaide valsts noslēpumam nav domāta kādu politisku uzticību veicināšanai sabiedrības acīs, bet nopietnam darbam ar klasificētu informāciju. Iznāk, Zatlers atzīst, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB), manipulējot ar pielaižu došanu politiķiem, nodarbojas ar uzticības veicināšanu vai graušanu – nepatīk kādam deputāts Jānis, viņam nedod pielaidi valsts noslēpumam, un sabiedrības uzticība pagalam.
2007. gadā, Vairas VīķesFreibergas iedvesmota, tauta āva kājas uz referendumu, lai balsotu pret to personu loka paplašināšanu, kurām tiek dotas pielaides valsts noslēpumam. Tagad ir otrādi – Zatlers bez kāda referenduma vai likumu grozījumiem dala pielaides vairumā – uzreiz visiem NEPLP locekļiem.
Savulaik pielaides bija Ministru kabineta pārraudzībā esošajam, tagad jau likvidētajam Informācijas un analīzes dienestam, kurš tika lamāts «par kaut kādu kantori». Tas tad vismaz bija kaut kāds kantoris, kura strādāšanā ar klasificētu informāciju bija kaut kāda loģika. Savukārt NEPLP kantoris nu ne mazākajā mērā nav tāds, kuram pielaide būtu vajadzīga vairāk kā zaķim piektā kāja. NEPL nav nedz tiesībsargājoša struktūra, nedz tāda parlamentāra vai valstiska institūcija, kurai būtu jāveic operatīvas darbības vai jāanalizē kādi noslēpumi. Ja NEPL praksē atgadīsies, ka pie radio vai televīzijas frekvencēm gribēs tikt kādi šaubīgi personāži – spiegi vai lieli blēži –, pilnīgi pietiks, ja drošības struktūras brīdinās NEPL, ka ar šiem aizdomīgajiem ļaudīm darījumi nav jāslēdz.
Taču, ja Zatlers ar to domājis, ka drošības struktūrām nevar uzticēties, tad gan jā – tad NEPLP locekļiem pašiem jāpārliecinās par viņiem sniegto ziņu patiesumu un jāiepazīstas ar slepenajiem failiem un to, kā tie iegūti. Re, cik traki – Zatlers neuzskata Jāņa Kažociņa vadīto SAB kantori par gana nopietnu un tāpēc aicina Aināra Dimanta vadīto NEPL kantori bariņā! Visi kopā analizēs un cits citam uzticēsies.
Ja SAB un citu operatīvās darbības subjektu (kopumā pašlaik tādu ir 13) darbs ir tik nepilnvērtīgs, ka nenodrošina Latvijas sabiedrisko mediju sfēru ar pietiekamu aizsardzību, varbūt NEPLP jākļūst par 14. operatīvo subjektu valstī – lai tas pats var iegūt informāciju, noklausīties, izsekot, iekļūt, algot aģentus un turēt konspiratīvos dzīvokļus. NEPLP varētu kļūt par tādu kā Informācijas un propagandas slepeno dienestu. Vēl tikai jāizveido Patiesības ministrija, kuras pārraudzībā šis dienests varētu atrasties. Tās tad būtu īstas reformas un tiesiskums!
Ja tomēr atgriežamies pie pašreizējiem likumiem un pieņemam, ka tie tiek ievēroti, tāda piekļuves došanas likumība ir ļoti apšaubāma. Pašiem NEPL locekļiem tā kļūs par smagu slogu kaklā, ārkārtīgi apgrūtinot viņu darbošanās iespējas mediju jomā, jo viņi nevarēs uzzināto informāciju izpaust. Žurnālista misija taču ir izstāstīt sabiedrībai uzzinātu informāciju. Bet, kas tas vairs par žurnālistu, ja nevar tautai izstāstīt, ko uzzinājis?
Piekļūšana valsts noslēpumiem ir ne tikai tiesības, bet arī ļoti nopietna atbildība un pienākumi. Viens no tādiem pienākumiem būs ziņot, ja gadās pamanīt kādu aizdomīgu lietu. Par nestučīšanu NEPLP locekli varēs sodīt.
Pielaide nav tiesības, ko piešķir kuram katram – pieeja valsts noslēpumam tiek piešķirta pēc rūpīgas personas pārbaudes, kuras laikā ir gūta pārliecība par personas spēju saglabāt tai uzticēto informāciju. Tas nozīmē, ka NEPL locekļi tiks pakļauti pamatīgai lustrācijai. Nezin, vai paši NEPL locekļi to jūt, bet, iespējams, tas ir kāds velnišķs plāns turēt locekļus īsā saitītē, jo gan jau, ja labi pameklē, kaut ko kompromitējošu var atrast par ikvienu. Ja NEPL locekļi nejauši piepeši sagribēs ko darīt tā, kā nepatīk kādiem elites spēkiem, tad viņus varēs šantažēt ar pielaides došanas laikā iegūtiem kompromatiem.
Zatlers uzsver, ka pielaide NEPLP locekļiem nebūs obligāta, tomēr tas izskatās kā padomju laikā populārā izvēles iespēja kaut ko darīt vai nedarīt «brīvprātīgi piespiedu kārtā». Ja vieni NEPLP locekļi alkdami tieksies pēc pielaides, bet kāds to nedarīs, tad skaidrs, ka šis loceklis ir aizdomīgais un neuzticamais.
Diezin vai Zatlera paša galvā ir dzimusi ideja par pielaidēm NEPLP, jo pēdējos četros gados Zatlers pats nedomā, bet atskaņo to, ko viņam iestāsta viņa padomdevēju galma svīta. Acīmredzot ir kāds intrigu kamols elektronisko mediju vidē, kura tīšanai vajadzīgs Zatlers, lai pēc tam ar viņa rokām varētu grābt ogles.