Rīgā šovasar rūc asfalta ruļļi, klaudz pāļu dzinēji, kā bitītes rosās strādnieki aizsargkrāsas vestēs. Tiek labotas ielas, celti sociālie nami, remontēti bērnudārzi. Daugavgrīvas ielas rajonā pie Zunda leišu uzņēmēji pārvērš angāru un graustu rajonu par iepirkšanās un atpūtas areālu. Pie stacijas tuneļi tiks pārtaisīti par daudzmaz jēdzīgu vidi. Varbūt tas maksās padārgi, bet vajag jau, lai tāda centrāla vieta kļūtu pievilcīgāka.
Rosība un darbošanās Rīgā ir acīmredzama. Tagad ir it kā liesi laiki. Tajos laikos, kas tagad tiek dēvēti par treknajiem, Rīgā pie varas bija nacionālis Jānis Birks, pašreizējās Vienotības politiskā priekšgājēja Aivara Aksenoka Jaunais laiks. Nevar saprast, kur, piemēram, Aksenoka laikā tika likta nauda? Tolaik taču neko lāgā ne būvēja, ne laboja. Taču fakts ir tāds, ka Aksenoka laikā Rīgas budžets bija 600 miljoni latu. Pašlaik Rīgas budžets ir tikai 450 miljoni. Kā tas nākas, ka Aksenoka laikā nekas nenotika, bet tagad notiek? Nākamajā mācību gadā skolēni varēs braukt bez maksas sabiedriskajā transportā. Nila Ušakova Rīgas dome ir beidzot atbrīvojusi galvaspilsētas vecākus no sāpīga hemoroīda – ja cilvēkam ir bērns, bet nav automašīnas, un šis bērns mācās attālāk no mājām, tad tas izmaksā šausmu naudu. Ja ir daudz bērnu, tad bērnu pārvietošanās pilsētā maksā meganaudu – piecus un vairāk latus dienā. Parasts, vienkāršs rīdzinieks nevar šādu naudu atļauties. Parasts rīdzinieks nevar tātad atļauties bērnus. Tāpēc latvieši izmirst. Tomēr tagadējā Rīgas rāte ir nākusi pretī un ļaus bērniem braukt tramvajos bez maksas. To varēja arī iepriekšējās rātes, kad valdīja dikti latviskās, liberālās un visādi citādi skaistās partijas, – varēja atbrīvot bērnu vecākus no šaušalīgajiem izdevumiem Taču tas nevienam pat neienāca prātā. Jo tur jau neko nevarēja nozagt. Izrādās bērnu braukāšana, lai varētu subsidēt transporta uzņēmumu izdevumus, izmaksā vien nieka trīs miljonus latu gadā. Šogad tam pietiek ar 1,3 miljoniem. Tās ir sīkas kapeikas, ja salīdzina ar citām naudām. Piemēram, lai skandināvu bankām varētu atdāvināt beidzot pilnīgu un galīgu monopolu Latvijas komercbanku tirgū, Saeima pirmsjāņu plenārsēdē ar vieglu roku un nesaprotot, par ko vispār balso, Latvijas Hipotēku un zemes bankas «pamatkapitāla palielināšanai» atvēlēja 25 miljonus latu. Var jau būt, ka parūpējas par sevi arī pašreizējie Rīgas valdinieki – visādi var būt... Ne nu bez tā. Tomēr ar neapbruņotu aci ir redzams, ka pat, ja viņi to dara, tad daudz mazāk nekā priekšgājēji – dikti «latviskās», pareizi liberālās koalīcijas. Dikti latvisko un pareizo koalīciju izcilākais kopdarbs ir Dienvidu tilts. Par tādu pašu naudu, kāda ir izķēzīta šā tilta būvē, citās zemēs ir uzbūvēti tilti pār desmitiem kilometru platiem jūras līčiem un šaurumiem. Agrāko laiku Rīgas dižkungiem kaut kā šķita labi iegrūst simtus miljonus ārzemju baņķieru rīklēs. Kādu «otkatu» vai «peibeku» gan jau dabūja arī kāds mūszemes labietis, bet par to vēsture klusē. Skaistās, demokrātiskās, rietumnieciskās un visādi jauki labējās «tiesiskuma un reformu» koalīcijas premjers Valdis Dombrovskis LNT raidījumā 900 sekundes trešdien visvisādi kritizēja Rīgas domes «trekno gadu rīkošanu». Rīgas pašvaldība, pēc Dombrovska domām, esot pārāk izšķērdīga. Tā esot vēlētāju uzpirkšana un bezatbildība, ko dara dome, un populisms. Te nu tad ir iespēja salīdzināt divus populismus un spriest, kurš no kuriem labāks. Nila Ušakova populisms ir rūpēties par rīdziniekiem, dodot tiem salabotākas ielas, bērnudārzus, bezmaksas braukšanu, sociālās mājas. Ja tāds ir tas populisms, tad kāda vaina? Drusciņ varbūt tur tiek pārtērēts pāri iespējām, bet tad tā ir šīs koalīcijas un Ušakova partijas Saskaņas centrs politiskā atbildība. Dombrovska Vienotības partijas populisms ir kompostrēt vēlētāju smadzenes ar pasakām par oligarhiem un iztapt starptautiskās finanšu oligarhijas mērķiem iznīcināt nacionālas valstis. Savas valstiskās patstāvības likvidēšanā Latvija ir čempione Eiropā, apsteidzot visus – gan grieķus, gan portugāļus. Kamēr Saskaņas centra Rīgas dome cenšas dot cilvēkiem kādas darba vietas un nodrošināt sociāli neaizsargātākos, Vienotības valdība ir pilnībā «fiskāli konsolidējusi» visu un jebko – lai iztaptu Starptautiskā valūtas fonda klerkiem, ir noņemta nauda zinātnei, kultūrai, sociālajai jomai. Ja Latvijai nav zinātnes, tad nav arī nākotnes. Visa muldēšana par kaut kādiem «izrāvieniem» ir tukša skaņa. Visu apgriezt, nolaist un pārdot par lētu naudu, lai tikai grāmatvediski saskanētu izdevumi ar ieņēmumiem, ir Vienotības un Dombrovska politika. Tas, ka cilvēki brauc projām un iet bojā aiz bezdarba, tas grāmatvežu skaitļos neatspoguļojas. Sīkstulība, kad naudu vajag Latvijas sociālajām vai attīstības lietām, ir Vienotības firmas zīme. Plašs dāsnums, kad vajag simtus miljonu samaksāt kreditoriem, – tā ir otra šīs partijas uzlīme. Drūmi, bet divdesmit pirmajā gadā kopš Latvijas neatkarīgas atgūšanas uz iekšpolitiskās skatuves daudz sakarīgāk un sociāli atbildīgāk galvaspilsētā darbojas partija, kas pārsvarā sastāv no nacionālās minoritātes – krieviem – un kuras vēlētāji arī ir krievi. Vai tas nav mazliet nožēlojami?