Teju vai divus gadu desmitus Latvijas valstī par vienīgās pareizās patiesības noteicēju ir uzmetusies ļaužu grupiņa, kas pulcējas ap ilggadējo, kādreizējo Sorosa fonda Latvija un laikraksta Diena vadītāju Sarmīti Ēlerti.
Šī «Patiesības ministrija» gadu gaitā ir izveidojusi sazarotas struktūras un savu cilvēku tīklu plašsaziņas līdzekļu telpā, tiesu varā, augstskolās, nevalstiskajās organizācijās un visur, kur vien iespējams manipulēt ar cilvēku prātiem.
Ēlertes un Co. kompradoru pulka locekļus var pazīt pirmām kārtām jau pēc galvenās atšķirības zīmes – jebkurā jautājumā viņi vienmēr naski iestāsies par tādu risinājumu, kas Latvijas valstij nodara vislielāko ļaunumu, ar kvēlu neatlaidību viņi cīnās, lai latvieši vai Latvijas iedzīvotāji kļūtu aizvien mazāki noteicēji par savas zemes resursiem. Tas akurāt burvīgi saskan ar to ideoloģiju, kuru savās grāmatās pauž šo grupējumu naudiski uzturošais globāla mēroga finanšu spekulants Džordžs Soross – nacionālas valstis ir nederīgas, kaitīgas un likvidējamas.
Viņi allaž ir centušies panākt, lai vērtīgākie valsts uzņēmumi tiktu izpārdoti ārzemniekiem par stikla krellīšu virtenēm. Viņi ir uzbrukuši ikvienam enerģiskam uzņēmējam, kas atļāvies pacelt galvu virs mazā un vidējā līmeņa, katrai partijai un politiķim, kurš nebīstas iebilst un darīt kaut ko patriotiski, valsts labā. Ikviens ir apķēzīts – pat abi izcilākie mūsdienu latviešu komponisti Imants Kalniņš un Raimonds Pauls. Tāpēc tagad Saeimā vērojama tāda aina, kurā maz spilgtu personību – lielākā daļa pelēkas, neizteiksmīgas figūras, nejauši garāmgājēji, kam paveicies ietikt parlamentā uz Valda Zatlera otrā rīkojuma juku rēķina.
Ēlerte un viņas grupa ir padarījusi, pareizāk būtu teikt, nodarījusi, daudz, taču līdz pilnīga apmierinājuma ekstāzei vēl tālu. Joprojām «pareizajās» – svešajās – rokās nav nonākušas ostas, vēl aug ārzemniekiem joprojām nepiederoši meži, arī enerģētika, dzelzceļš nav privatizēts un pārdots. No pēdējā laika «sasniegumiem» atzīmējama vien Latvijas Nacionālās aviokompānijas un lidostas mērķtiecīgā pārveide no augošas un konkurētspējīgas par mazu un šļauganu. Nesprēgās vairs skandināviem acīs.
Latvija pagaidām vēl nav pilnīgi un galīgi pazaudējusi savu finanšu patstāvību, un vismaz teorētiski pastāv iespēja, ka tā var veidot savu monetāro politiku. Praktiski gan tas nekad nav noticis. Tomēr, lai izslēgtu pat teorētisko iespēju un process kļūtu mūžam neatgriezenisks, jāievieš eiro. No Briseles jau nāk latu izteiksmē 1,4 miljoni naudiņas eirozombēšanas nolūkiem, un varat trīsreiz minēt, kas tie būs par cilvēkiem, kas šos propagandai atvēlētos līdzekļus apgūs!
Darbiņš nebūs grūts, bet atbildīgs – jāizdzēš no sabiedrības smadzenēm atmiņas. Pagaidām daudzi vēl atceras, ka 2003. gada 20. septembrī bija balsošana par vai pret iestāšanos Eiropas Savienībā, bet par eiro tur nebija ne vārda. No šīm kaitīgajām atmiņām mums palīdzēs atbrīvoties – mums kājas kļūs smagas, mēs iemigsim un neuztrauksimies, nedomāsim par eiro ieviešanas plusiem un mīnusiem, bet ticēsim eiro. Spēja nedomāt pašam ar savu galvu vispār ir viena no labākajām īpašībām, kāda, pēc ēlertistu domām, var piemist cilvēkam. Jo domāšana rada rūpes, raizes un dažkārt negaidītus, nepatīkamus vēlēšanu rezultātus – Štokenbergs, Čigāne un pat pati Ēlerte ir smagi cietuši no šā kaitīgā ļaužu ieraduma. Cilvēki vēlēšanās gan paņēma to listi, kura viņiem bija iestāstīta kā labā, taču ieraudzīja Ēlertes uzvārdu un to izsvītroja. Nu vai nav traki – pēdējā brīdī, jau stāvot pie urnas, cilvēks piepeši sāka domāt! Tātad darbs ar masām bijis nepilnīgs.
Tāpēc viena no jaunās žurnālistu paaudzes veidotājām, mediju eksperte Anda Rožukalne pagājušajā piektdienā LTV raidījumā 100. panta preses klubs tik aizkustinoši priecājās, ka knapi mazliet vairāk nekā desmit procenti skatītāju, kas balsoja par raidījumā uzdotajiem jautājumiem, pauda, ka, lasīdami avīzes, domā ar savu galvu. Vairāk nekā pieciem simtiem laikrakstu saturs ir mazāk svarīgs, nekā tieksme apmierināt ziņkāri par to, kas ir laikrakstu īpašnieki. Lūk, tas ir labi un burvīgi – nedomājošo ir pārliecinošs vairākums!
Un cik tīkami «ētisks» bija šis raidījums – tēma it kā bija par laikraksta Diena problēmām, taču tas drīz vien pārvērtās par histērisku, agresīvu Neatkarīgās apmelošanu. Tā tik bija žurnālistikas ētikas paraugstunda – aprunāt tos, kuru raidījumā nemaz nav klāt!
Ēlertes skolnieces sarkanajās jaciņās labāk būtu pastāstījušas, no kurienes nāk nauda viņu pašu izdevumiem – kas un kāpēc piemaksā, lai tie varētu vilkt dzīvību. Kamēr citiem medijiem jāstrādā konkurences apstākļos un tā kā jākaunas, ja starp mediju īpašniekiem pagadās kāds vietējais, sorosiskie izdevumi un organizācijas bez kautrēšanās ņem naudu no Sorosa un veikli piezīžas dažādiem Eiropas demokrātijas veicināšanas projektiem.
Ak, bet, nu jā – nauda no ārzemēm ir labi, bet, ja latvieši nodarbojas ar preses biznesu, tad tas ir tumši, necaurskatāmi, nosodāmi. Latviešiem vispār vajadzētu aizliegt izdot avīzes. Deviņpadsmitā gadsimta 50. un 60. gados šādos ieskatos bija baltvācu baroni, mācītāji un kārkluvācieši. Tagad dzimusi jauna Kārklingu ģenerācija.
Gribēju arī bilst, ka Aivars Lembergs tomēr nav Neatkarīgās īpašnieks, un nav viņš man zvanījis mūžā ne reizi. Aprunājos ar kolēģiem, un arī viņiem, izrādās, nav zvanījis. Bet Nellija Ločmele tāpat neticēs, jo acīmredzot spriež pēc savas pieredzes – viņa ir pārliecināta, ka arī citur medijos ir tāpat kā tur, kur ilggadēji strādā viņa, – tur žurnālists ne par pusmilimetru nedrīkst domāt citādi kā hierarhijas augšpusē stāvošā Ēlerte un Raudseps. Ja ir pareizais viedoklis, tad tas ir pareizais un nav apspriežams – tajā skaitā pat tādi uzstādījumi, kas nonāk pretstatā veselajam saprātam un pat vispārcilvēciskajām vērtībām. Tā, piemēram, ēlertiskā grupējuma ietvaros vergojošam žurnālistam pat prātā nedrīkst ienākt, kur nu vēl rakstīt, ka vispār jau Krievijas dievnama apgānītājas laikam tā kā nedarīja vis labi. Saskaņā ar direktīvām no augšas Pussy Riot ir atraktīvas, inovatīvas mākslinieces, cīnītājas pret Putina režīmu un viņu tiesāšana ir vārda brīvības apspiešana. Punkts! Citādi domā tikai neizglītoti tumsoņi un tie, kas ir nopirkti.
Propagandiste, kas sevi sauc par žurnālisti, Ločmele reiz kādā diskusijā skaidri un gaiši pateica, ka taisnība ir tikai viena – tikai tā, kuru pauž viņa. Ēlertistu leksikā nav vārda «pieklājība», bet ir vārds «tolerance». Taču tā domāta tikai geju tēmai un neattiecas uz attiecībām ar citāda viedokļa paudējiem. Dzirdot atšķirīgu viedokli, kliķes pārstāves ļoti dusmojas, acīs parādās fanātisks mirdzums un naids. Latvijas sorosītu uzvedībā un domāšanas veidā ir kaut kas no totalitāras sektas – pilnīgi atslēgtas paša smadzenes, to vietā tarkšķēdama birst virtene jau gatavu, augstāko ideologu noslīpētu frāžu.
Vispārzināms, ka glancētais Rietumu vērtību jeb sorosisku grabažu propagandas žurnālītis Ir nav ar būtisku ietekmi ļaužu masās, tāpēc ir nosprausti jauni, lieli mērķi – jāapvieno un jāsagrābj sabiedriskā televīzija un radio.
It kā jau arī tagad nav ne vainas – gan radio, gan televīzija vai mudž no Ēlertes skolas kaluma ļaudīm, gan sabiedriskajos, gan privātos elektroniskos medijos virkne raidījumu to vien dara, kā sumina valdošās koalīcijas «veiksmes stāstu» un raida «naida stundas», kur bradā dubļos visus citus. Taču ar to laikam ir par maz. Vajag tā, lai pat ne lieka zilbe, ne skaņa neizlauztos ēterā; vajag, lai studijā neiekļūtu neviens no «slikto» saraksta, lai izteikties varētu tikai un vienīgi «labie». Laikam būs saprasts, ka nekur neder un nenes atdevi pat tādi raidījumi, kur septiņi sorosisti kā boksa maisu dauza vienu. Tāpat taču atrodas skatītāji, kas ieklausās arī tajā, ko saka upuris. Desmit procenti ieklausās un domā. Joprojām ir arī tādi, kas domā!
Bet izglītojošu naida stundu televīzijā un radio droši vien būs daudz vairāk, kad par jaunā apvienotā medija vadītājiem kļūs viens no grupējuma galvenajiem ideologiem Pauls Raudseps un viena no centīgākajām šā virziena skolas teicamniecēm Anita Brauna.
Rīgā runā, ka tad mēs – visi nodokļu maksātāji – būsim spiesti uzturēt tādu televīziju un radio, kas par mūsu pašu naudu beidzot prasmīgi izoperēs mums ārā pēdējās smadzeņu atliekas. Un tad visa tauta vērsies televīzijas ekrānā un šūposies vienā ritmā. Tādai tautai tad nebūs vairs daudz atlicis, un Sorosa sapnis būs piepildījies.