Rīdzinieki jau bija ievērojuši, ka šīs ziemas laikā kādas četras reizes, kad pār pilsētu bija nogāzies liels sniega daudzums, autobraucēji varēja bez maksas izmantot sabiedrisko transportu, uzrādot kontrolierim vien automašīnas tehnisko pasi. Bija ļaudis, kas auto atstāja mājās un devās uz darbu ar trolejbusiem. Tas atviegloja pilsētai dzīvi, jo, ja ielās mazāk automašīnu, ātrāk var novākt sniegu. Kas tur slikts?
Ja ļoti gribas atrast kādu sliktumu, tad šāda puteņa brīvbiļete diskriminē tos, kam auto nav, – tiem, kam nav tehnisko pasu, bija jābrauc par maksu. Tas ir šausmīgi – biezie brauc bez maksas, bet mums, nabagiem, jāmaksā? Te vēl jāpiemin, ka diskriminēto bija vēl vairāk, – puteņa brīvbiļetes neizmantoja tie, kam auto varbūt ir, bet nav datora vai telefona, lai uzzinātu, ka drīkst braukt bez maksas. Tā kā domes atļauta brīvbraukšana attiecas arī uz masu pasākumiem, tad 18. novembrī diskriminē tos, kas šo datumu nesvin, un dziesmu svētkos diskriminē tos, kas nedzied. Tik daudzi iznāk izdiskriminēti! Ir tiešām jākliedz par tādu netaisnību.
Taču ir vismaz viens varonis tautai, kas pret baiso Rīgas rāti cēlies cīņā! Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs ir apturējis grozījumus Rīgas domes saistošajos noteikumos, kas atļāva brīvbraukšanu stipras snigšanas un masu pasākumu laikā. Te gan jāteic, ka Sprūdža lēmums vēl nav stājies spēkā, tāpēc, ja šoziem vēl kādudien uznāks milzīgs sniegputenis, nešķīsti nelikumīgā brīvbraukšana atkal ies vaļā pilnā sparā.
Par to likumību vai nelikumību gan vēl tā īsti nevar zināt. Par to strīdēsies juristi – varbūt pat tiesas zālē lūzīs domes un ministrijas juristu šķēpi, vai dome drīkstēja atļaut braukt bez maksas, vai Sprūdžs varēja atcelt domes saistošos noteikumus. Bet tas ir labi – Latvijas tiesu varai taču nav nekāda darba, tā nemaz nav noslogota, bet te, lūk, būs lieta, ko izskatīt, lai tiesnešiem nav jāmirst nost no garlaicības žāvām.
Tā vietā, lai kā pašvaldību ministrs nāktu pretī galvaspilsētas vadībai, sniegtu tai draudzīgu roku un prātotu, kā atvieglot rīdziniekiem pārvietošanos lielas snigšanas laikā, Sprūdžs lielā kaislē iekšēji gavilē: «Ek, ka es jums parādīšu, patraucēšu, pakaitēšu!»
Ja Sprūdžs būtu atbildīgs ministrs, kam rūp galvaspilsētas problēmas, un ja tiešām pastāv kādi juridiski šķēršļi atsevišķos ārkārtas gadījumos atvieglot pārvietošanos pilsētā tādā veidā, kā to darīja Rīgas dome, tad ministram pašam vajadzēja steigšus radīt normatīvo aktu projektus, skubināt likumdevēju, lai šķēršļi tiktu novērsti. Taču tas ir no fantastikas, jo Sprūdžs nav tas, kas viņš nav, – viņš nav atbildīgs un viņam nerūp. Sprūdžs aizliegs braukt par velti tramvajos pat tad, ja būs cunami, orkāns, saracēņu uzbrukums. Galvenais, lai Rīgas domei sasietākas rokas un kājas, burvīgi, ja tā nespēs novākt sniegu, jo Rīgas sniegs ir Saskaņas centra sniegs.
Reformu partijas aģitācijas rullīšos skan mēģinājumi elektorāta prātu griezt tādā virzienā, ka vēl jau dikti maz laika pagājis, kopš RP ir pie varas: «Pacieties, vēlētāj, labāki būs! Dodiet mums laiku, un mūsu iesētās reformu sēklas vērtīsies saldos augļos!» Sniegputeņu izraisīto auto sastrēgumu problēmas risinājumu pie reformistu valdīšanas mēs sagaidīsim tad, kad globālās sasilšanas rezultātā mūsu platuma grādos vairs sniega nebūs un Jūrmalā priežu vietā augs kokospalmas. Tad RP varēs teikt, ka ar sniegu ir veiksmīgi tikusi galā. Vēlētājs reizēm mēdz būt labticīgs un dāsns, taču tik daudz laika viņš nedos.
Sprūdžs pārstāv partiju – rekordisti. Reformu partija ir nepārspējama vēlētāju uzticības kredīta izšķiedēja – ne Zīgeristam, ne Kaulam, ne kādam citam nav izdevies no grandiozu vēlēšanu panākumu augstumiem tik īsā laikā nogāzties lejup reitingos līdz marginālas sīkpartijas statusam. Vēlētāji bija noticējuši reformistu runām, bet, kad ieraudzīja viņus darbos, dziļi vīlās.
Jo reformu vietā ir drudžaina rosīšanās, haotiska pseidodarbošanās, grābstīšanās, meklējot kādu tēmu, par kuru ierunājoties varētu iegūt kādu nebūt, kaut vai negatīvu, publicitāti, – izgāzies karagājiens pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, Līgatnes lāču traģikomēdija, tagad uzbrukums Rīgai. Atkal kārtējo reizi uz tirgu atvestas pārdot pelavas.