Aģentūra TNS decembrī un janvārī izpētījusi, ka pieaudzis pozitīvi pret eiro ieviešanu noskaņoto iedzīvotāju skaits – janvārī par 2% vairāk, sasniedzot 33%. Tas nav sevišķi daudz.
Taču, ja salīdzina ar situāciju, kāda bija apmēram pirms gada, kad atbalstītāju bija vien 15% (SKDS dati), var ar lielu jūsmu teikt, ka pozitīvi noskaņoto eirogribētāju skaits ir dubultojies.
Turklāt euroaurošanas sabiedrisko attiecību kampaņa, kurai atvēlēti divi miljoni eiro Eiropas Savienības naudas, ir vēl tikai knapi sākusies – pēc tam, kad tā būs sasniegusi kulmināciju un noslēgumu, ļaužu smadzenēs būs iestājusies tāda eirozija, ka labi ja tikai 3,3% vismazizglītotāko vairs viebsies par jauno, jauko naudiņu. Pārējie Vecgada naktī stāvēs ar maisiem un gaidīs 2014. gada 1. janvāri, kad pār latvju zemi sāks gāzties visi valdošās politiskās elites piesolītie labumi – spožie valsts kredītreitingi, blāķiem investīciju, lielākas algas, ķīseļa upes putras krastos. Nebūs vairs bankām ienākumu no valūtas konvertācijas, tāpēc tām zudušos ienākumus nāksies izplēst no ļaužu makiem citos veidos; nebūs mums vairs lašu un zaļo piecīšu ar ozoliem, toties būs kabatās tāda pati nauda kā vāciešiem un francūžiem. Vai uz to nav jāuzdzer augstu laimi? Varēsim justies kā baronlielskungi, lai gan to eiro daudzums kabatās gan nebūs tāds, kā kungiem pieklātos.
Ļaudīm no parasta elektorāta mēdz būt erogēnās zonas, taču tautas priekšstāvju labākajai daļai jeb valdošajai koalīcijai ir vēl arī eirogēnā zona – eirozona. Visu šo gadu jebkuru problēmu, ķibeli un caurumu viņi varēs aizbāzt ar iešanu uz eiro. Pārāk dārga apkure? Bet mēs ejam uz eiro! Grūtdieņi un bērni brēc pēc maizes? Bet mēs ejam uz eiro! Pazudis kanalizācijas vāks? Bet par to nav jābēdā, jo visas problēmas atrisināsies pašas no sevis, kad būsim eirozonā.
Jo vairāk būs eirogribētāju, jo premjers Valdis Dombrovskis būs apmierinātāks. Mierīga valdīšana, kā zināms, ir laba valdīšana – labs vagars mazāk dos rīkstes un, Briseles muižā nobraucis, varbūt aizliks kādu labu vārdiņu, lai mūsu zemes nostūrītim uzliktu vieglākas klaušas. Skat, kā ne tik sen viņš kā īsts lauva cīnījās par lielākiem tiešmaksājumiem zemniekiem. Visādi nelabvēļi, lauksaimniecības organizāciju pārstāvji gan teic, ka tādus pašus tiešmaksājumus varēja sasniegt, arī guļot uz dīvāna. Bet tas jau arī ir tas, kas mūsu mīļo Dombi atšķir no citiem, sliktiem politiķiem. Cits būtu palicis mājās uz dīvāna, bet Dombrovskis cīnījās. Nevis kā lācītis, bet kā lauva. Citus, parastos uz dīvāna gulētājus pēc premjerēšanas nekas negaida – vien hipotekārie parādi un tas, ka ļaudis nopakaļ rāda ar pirkstiem –, bet mūsu Dombrovski par cīnīšanos Briselē gan jau atalgos – varbūt iedos viņam kādu labu grāmatveža vietu kādā institūcijā, varbūt pat par kādu komisāru iecels. Un mēs ar Valdi varēsim lepoties.
Bet plāni klāsies tiem, kas uzdrošinājušies apšaubīt vai vēl tikai grasās apšaubīt eiro ieviešanas labumus. Lūk, piemēram, Saeimas deputāte Iveta Grigule (ZZS) mēģināja savākt deputātu parakstus, bet, kad tas neizdevās, mēģina savākt 30 000 pilsoņu parakstus par eiroreferendumu Dikti jau nu neapdomīgi viņa to ir darījusi. Pašlaik te un tur, tad atkal tur – radiofonā un internetā, televizorā un žurnālā atskan sašutušu darbaļaužu izteikti pārmetumi deputātei. Un tā būs ar katru! Tos, kas runās par referendumu, gaida nevis naida pusminūtes un naida piecminūtes, bet naida stundas – par diviem miljoniem eiro pozitīvisma kampaņas ietvaros var apmaksāt pat daudzus analītiskus raidījumus. Un ar kvalitatīviem analītiskiem raidījumiem, kā zināms, var panākt, ka jebkurš politiķis īsā laikā no parasta divkājaina cilvēka pārtop par purva briesmoni, kam no nāsīm kūp sērs un uz muguras aug vilna.
Ir pilnīgi skaidrs, ka visi tie, kas būs par eiro, ietiks labumu debesmannas valstībā un vēstures pareizajā pusē, bet pretiniekiem būs gaudot un smilkstēt asaru dūksnājā slapjā. Beigās eiro negribētāji būs spiesti ne tikai klausīties kritiku, bet pievērsties arī paškritikai, kā tas tika praktizēts Ķīnā kultūras revolūcijas laikā – būs jāiet iet uz TV studiju un publiski jāapber galva ar pelniem, un jālūdz piedošana par to, ka nav ticējuši Lielajam Eiro un citus vēl musinājuši neticēt.
Jo eiro nav jāsaprot, par eiro nav jādomā, tam ir jātic! Bez eiro nekur. Ja neieviesīsim eiro, tūdaļ no Aizzilupes atbrauks Putina un Medvedeva tanki un mūs okupēs kā mazos nabadziņus, un tad mums nebūs eiro, bet rubļi. Visi, kas apšauba eiro, ir slepeni Kremļa spalvainās rokas aģenti, kas to vien alkst, kā zvēriski iznīcināt Latvijas valstisko neatkarību.
Ja no šā brīdinājuma vēl nepaguvāt nobīties, tad ir arī citi. Sandra Kalniete (Vienotība) ir paudusi, ka, ja eiro netiks ieviests, tad var atnākt Džordžs Soross un latu sagraut tā, kā to reiz izdarīja ar britu mārciņu. Šo tēzi viņa reiz jau teica pirms kāda gada, bet toreiz tā tautai paskrēja garām ausīm, tāpēc viņa to atkārto atkal. Tas ir, lai mēs saprastu, ka joku nebūs. Gar mežmalu jau staigā Soross un kāri noraugās uz mūsu latu! Šermuļi pār kauliem! Tad jau nu gan nav ko kavēties, bet gluži skriešus jāmetas eirozonā iekšā. Lai krievi un Soross mums netiek klāt.