Nacionālās drošības padome nolēmusi Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora amatam virzīt Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieku, bijušo ģenerālprokuroru Jāni Maizīti.
Par SAB direktora apstiprināšanu būs jālemj Saeimai, un Vienotība tagad varēs atdot parādu Maizītim par to, ka iepriekšējās Saeimas laikā pietrūka balsu viņa pilnvaru pagarināšanai ģenerālprokurora amatā. Tā kā balsojums bija slēgts, nekad neuzzināsim, cik Vienotības deputātu toreiz nenobalsoja par Maizīti... Bet neko darīt – Maizīša izgāšana bija vajadzīga, lai varētu publikai stāstīt, cik ļauni ir sliktie citu partiju politiķi, kas nemīl labo Maizīti, teikt kvēlas sašutuma runas un tā paātrināt tolaik jau sākušos Saeimas slīdēšanu uz atlaišanu..
Glīti jau gan nebija tā nodarīt gauži Maizītim, kurš gadu gadiem bija uzticīgi kalpojis Vienotībai (agrāk Jaunajam laikam), padarot Ģenerālprokuratūru par partijas ieroci cīņā pret konkurentiem. Maizītis smagi strādāja, fabricējot politiskā pasūtījuma krimināllietas un piesedzot pašus vienotībniekus, kad tiem atgadījās kāda kājas paslīdēšana kā gadījumā ar Rēzeknes gaļas burtnīciņām.
Lādzīgais Valsts prezidents Andris Bērziņš paņēma bez amata palikušo Maizīti savā paspārnē par padomnieku, taču nav jau tas nekāds sakarīgais postenis. Maizītis ir pelnījis kaut ko prestižāku – kādu tādu mierīgu vietiņu, kurā nekas nebūs jādara un kur varēs pasildīt sānus līdz pensijai. Senos laikos partijas ceka darīja līdzīgi – nosūtīja savus godam izkalpojušos kadrus «atbildīgā» arodbiedrības darbā.
Ir labi, ja cilvēkam ir daudz draugu, bet, ja šie draugi ir ietekmīgi, tad ir vēl labāk. Maizītim draugi ir ne tikai vietējie politiķi, bet arī mūsu stratēģiskā partnera ASV diplomātu aprindās. Mūsu stratēģiskajam, ziemeļatlantiski vecākajam brālim Maizītis savulaik izkalpojās ar īpašu uzcītību. Reiz bija tāds gadījums, ka civiltiesiskā strīdā par naudu bija matos sagājusi viena Latvijas poligrāfijas firma un viens amerikāņu dižkoncerns. Te nu pat teorētiski netika pieļauta doma, ka latvieši varētu nebūt uzmetuši amerikāņus, nevis otrādi.. Maizītis ne tikai bija uzsācis krimināllietu pret vietējiem uzņēmējiem, bet šīs lietas materiālus nodevis ASV vēstniekam – lai viņam būtu ko palasīt vakaros, kad miegs nenāk. Par tādu pakalpojumu pienākas kas vairāk nekā tikai tītara cepeša gabals Pateicības dienas piknikā.
Tā kā SAB tikai nosaukuma pēc ir Satversmes aizsardzības birojs, jo nekādu Latvijas Republiku un tās Satversmi tas neaizsargā, un priekšniekus tajā ieceļ draudzīgo valstu slepenie dienesti, Maizīša izvirzīšana SAB direktora postenim ir loģiska. Maizītis tagad varēs baudīt laimīgas vecumdienas, ēst aveņu ievārījumu un cepumus. Vienīgā uz iekšpolitiku vērstā funkcija viņam tagad būs nedot pielaides valsts noslēpumam tiem politiķiem, uz kuriem norādīs Vienotība. Bez pielaides cilvēki nevar strādāt daudzos atbildīgos amatos, arī parlamentāro darbu tas apgrūtina. Vēl ir varen jauki atņemt pielaidi priekšvēlēšanu laikos, lai elektorāts redz, ka deputāta kandidāts ir aizdomīgi valstij neuzticams. Šajā nodarbē labi piešāvies bija pašlaik vēl amatā esošais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, bet gan jau arī Maizītis tiks ar šo misiju galā – cik tur tā darba. Sacerot krimināllietas vēl bija kaut necik jāpasvīst, lai izgudrotu kādu nebūt pamatojumu – kaut vai kaut ko galīgi absurdu no sērijas «Lembergs izspiedis kukuli no Gulbja»; turpretī pielaides atņemšana nav nekādi jāpamato, nav jāskaidro, kāpēc tā atņemta. Atņemta, un punkts.
Tā kā pie varas pašlaik vēl ir tā saucamā tiesiskuma un reformu koalīcija, ar Maizīša apstiprināšanu it kā nevajadzētu būt problēmai, taču ir iegadījies tā, ka akurāt pašlaik ir sākusies kārtējā kašķa lēkme šajā tik draudzīgajā un monolītajā veidojumā. Nacionālajai apvienībai ļoti nepatīk savs trešā tēvadēla statuss pie valdības galda un tas veids, kā bez rēķināšanās ar viņu viedokli uz satiksmes ministra posteni tika izvirzīts Anrijs Matīss. Tādā veidā kaut kādā mērā Maizītis tomēr var nonākt uz letes kā manta, ap kuru mazliet patirgoties. Tas, ka Maizītis ir kauls no Vienotības kaula, bija tāds jau savā ģenerālprokurēšanas laikā un būs tāds arī SAB postenī, ir acīmredzams. Bet SAB vadītājam tā kā pieklātos nebūt politiķim, viņam būtu jābūt patriotam, profesionālim, bet partejiski neitrālam. Vai citām partijām jāpilda Vienotības solījumi? Kamdēļ gan citiem būtu jāatbalsta Vienotības Maizītis? Un kas tām būs par atbalstu?
Ja jau Nacionālā apvienība ir tik ļoti nacionāla, tad tai pieklātos iestāties par tādu SAB vadītāju, kas kaut cik rūpēsies arī par Latvijas interesēm, nevis tikai izpildīs draudzīgo valstu uzdevumus.