Liepājas metalurgs ir Latvijas lielākais rūpniecības uzņēmums ar 2300 uzņēmuma darbiniekiem un aptuveni 15 000 strādājošo saistītos uzņēmumos, Liepājas ekonomikas sirds.
Uzņēmuma slēgšana būtu katastrofa gan Latvijas ekonomikai, gan cilvēkiem, kuriem darba zaudēšana nozīmētu vienvirziena biļeti uz Angliju vai lēnu pašnāvību alkoholā. Tāpēc Liepājas metalurga slēgšanas novēršanai vajadzētu būt Latvijas valdības galvenajai prioritātei un svarīgākajam dienas kārtības jautājumam gan šodienas Ministru kabineta sēdē, gan tuvākā un tālākā laikā, neatspringstot, kamēr nav atrasts kāds risinājums.
Pie kuģa Titāniks bojāejas bija vainojams objektīvs faktors – aisbergs, kuram kuģis uztriecās –, taču bija arī virkne dažādu subjektīvu faktoru un fatālu nejaušību – nepilnības kuģa projektā, kapteiņa un personāla bezatbildība un pašpārliecinātība, radisti bija aizņemti ar privātu vēstuļu nosūtīšanu un nepievērsa uzmanību brīdinājumiem par ledusgabaliem, dežūrmatrozim nebija tālskata, lai laikus pamanītu aisbergu, jo atslēga no seifa, kur glabājās tālskati, bija aizmirsusies krastā – īsi pirms reisa no amata atstādinātā kapteiņa otrā palīga kabatā. Tāpat Liepājas metalurga nelaimēs savijas nenovēršamais un jau notikušais ar lietām, kuras vēl var mainīt un mēģināt vērst par labu.
Globālā neraža ir tā, ka visā Eiropā metalurģijas nozarei ir grūti laiki.
Tas tāpēc, ka konkurences cīņā visas pogas griež ārā Ķīna un citas Āzijas valstis, bet Eiropas metalurģijas konkurētnespēju sekmē Eiropas Savienības prātvēderu izvirzītais mērķis līdz 2020. gadam līdz 20% palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas gala patēriņā. Kad politiski sapņi tiek likti augstāk par ekonomikas likumiem, tas parasti ne pie kā laba nenoved.
Tā kā Latvijai jāmērkaķojas pārējai Eiropai pakaļ, arī Latvijā atjaunojamo resursu komponente nenormāli sadārdzina elektroenerģijas tarifus. Tarifu kāpšana ir smaga visiem, bet visvājākais uzņēmums, kas pirmais nav spējis izturēt elektrisko triecienu, ir izrādījies Liepājas metalurgs. Taču, ja Liepājas metalurgs aizies uz grunti, var sākties ķēdes reakcija – tam līdzi atvarā ievilksies saistītie uzņēmumi, pēc tam ar saistītajiem saistītie, pēc tam līdzīgu problēmu dēļ avarēs vēl kāds cits lieluzņēmums kādā citā valsts nostūrī, un tā uz priekšu. Ļoti neomulīgi.
Tirgus konjunktūras nelabvēlīgie apstākļi un elektrības cenas ir Liepājas metalurga aisbergs, bet ir jau vēl arī akcionāru kašķēšanās uz kuģa komandtiltiņa (Kirovs Lipmans pret Sergeju Zaharjinu), uzņēmuma saimnieku algas līdz pat miljonam latu gadā, nostāsti par to, ka uzņēmuma vadība, iespējams, blēdījusies, shēmojot ar nodokļiem. Uzņēmumam tagad trūkst apgrozāmo līdzekļu; lai izmaksātu algas darbiniekiem, naudu mēģina kaut kur «sagrabināt», rūpnīca kādas dienas strādā, tad atkal nestrādā; nav naudas kārtējam maksājumam par kredītu Itālijas bankai UniCredit S.p.A 7 780 450 eiro jeb 5 468 130 latu apmērā. Tā kā valsts ir šā kredīta galvotāja, šomēnes šo naudu samaksāšot no Valsts kases.
No Liepājas metalurga SOS signāli nāca jau labi pasen – akcionārs Lipmans pagājušā gada beigās visām Saeimas frakcijām bija nosūtījis vēstuli par satraucošo stāvokli uzņēmumā, taču valdības glābējkuģis nesteidzās – laikam bija aizņemts citās darīšanās – ar eiroieviešanas popularizēšanu, ar trokšņainiem mēģinājumiem gāzt Rīgas brīvostas pārvaldnieku, ar partijas sponsoru klasesbiedru švāģeru šoferu dēlu bīdīšanu valdēs un padomēs, ar sišanu sev uz pleca par Latvijas «veiksmes stāstu».
Tagad partijas ir aizņemtas ar klīstera vārīšanu priekšvēlēšanu plakātiem. Taču Liepājas metalurga tēma arī ir kļuvusi par priekšvēlēšanu tēmu. Var gadīties, ka atkarībā no tā, kā valdošās partijas izturēsies pret liepājniekiem, vēlētāji izturēsies pret partijām 1. jūnijā visā valstī, nevis tikai Liepājas domes vēlēšanās.
Būtu labi, ja šajā grūtajā brīdī lēmumu pieņēmēji nesāktu visu gāzt uz dēmonizēto Zaharjinu un nenoplātītu rokas, sakot: «Ko tad mēs? Tas jau privāts uzņēmums, bet privāts – tas ir svēts.» Svaigs piemērs tam, cik nesvēts Eiropā mēdz būt privātums kritiskos brīžos, ir Kipras banku noguldījumu nacionalizācija 80% apmērā. Varbūt Liepājas metalurgu var glābt daļēja vai pilnīga nacionalizācija? Ja likums to nepieļauj, varbūt šī ir reize, kad jāmaina likums? Valdošās partijas ir allaž bijušas naskas uz tiesiski nihilistisku likumu grozīšanu, lai bez reālas vajadzības tos piemērotu savām kaprīzēm. Taču tagad vajadzība ir reāla – bankrota priekšvakarā ir stratēģiski svarīgs, nacionālajām interesēm būtisks uzņēmums. Ja šāds risinājums nav labs, tad varbūt ir kādi citi veidi, kā izpumpēt ūdeni no tilpnēm, aizlāpīt caurumu dibenā, mazināt sasveri? Varbūt ir atrodami kādi valstiska protekcionisma pasākumi – subsidēšana, parādu atlaišana vai nomaksāšana uzņēmuma vietā, valsts pasūtījums un iepirkums uzņēmuma nepārdotajai produkcijai, vai varbūt kāda cita ideja? Eiropa par to galvu neglaudīs, taču šis ir tas gadījums, kad Eiropai jāpasaka: «Mums ir avārija! Kad to novērsīsim, būsim atkal paklausīgas paijiņas.»
Skaidrs, ka, ja nekas netiks darīts, Liepājas metalurgs bankrotēs ar milzīgu eļļainu pleķi un drūmām sekām ekonomikai, sociālajai sfērai un demogrāfijai.