Saeimas deputāti ceturtdien otrajā lasījumā noraidīja ieceri par izmaiņām Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likumā, kas paredzēja pilnvaru ierobežošanu pašvaldību deputātiem, pret kuriem sākta kriminālvajāšana par smagu vai sevišķi smagu noziegumu.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs bija samulsis par šādu notikumu pavērsienu, pieļāva iespēju, ka noticis pārpratums.
Pārpratums tiešām ir noticis, taču tas nav Saeimas balsojums, bet gan tas, ka Sprūdžs ieņem ministra posteni. Pārpratums ir tas, ka ārkārtas Saeimas vēlēšanās vēlētāji ātrumā nesaprata, kas ir Zatlera Reformu partija, un iebalsoja to lielā skaitā parlamentā. Sprūdžs ir izteicies, ka apsver iespēju demisionēt. Taču diezin vai ministrs deg patiesā vēlmē doties projām. Viņš apsver iespēju. Tā ir tāda kā ģimnāzistes koķetērija. Tagad lai partijas un koalīcijas biedri metas viņu žēlot un lūdzas palikt. Reformu partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edmunds Demiters jau ir paudis cilvēcīgu sapratni ministram, kurš uztvēris Saeimas slikto rīcību jūtīgi un sāpīgi. Nabadziņš! Vēl aizkustinošāk izskatītos, ja sarūgtināto ministru aiz rociņas turētu pats partijas tēvs un radītājs Valdis Zatlers. Saeimas balsojums, ar kuru tika aplauztas Sprūdža likumradīšanas tieksmes, protams, ir neuzticības izteikšana. To neizdomāja kāds cits, bet Sprūdžs pats. Tad nu tagad vajadzētu turēt sevi pie vārda un doties. Aiziešana ar uzmestu lūpu Sprūdžam varētu būt pat izdevīgāka – atmiņā paliks cietēja, taisnības cīnītāja tēls.
Saeimas balsojums būšot kā lakmusa papīriņš – arī šādu sentenci ir sacījis Sprūdžs. Tests ar lakmusa papīriņu ir sanācis diezgan pretrunīgs: 41 deputāts bija pret, pieci atturējās, bet 38 deputāti kā 38 papagaiļi piebalsoja Sprūdžam un likuma grozījumus atbalstīja. 38 ir diezgan satraucošs skaitlis, jo šāds liels daudzums tautas priekšstāvju populistiskā kaismē ir gatavi pieņemt pat visstulbākos likumus, lai tikai tēlotu sevi publikai kā varenus, ērgliskus cīnītājus pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Jo nav šaubu, ka likuma autori to ir rakstījuši vienam cilvēkam, lai ar viņu izrēķinātos.
Nav apstrīdama tēze, ka noziedznieki nedrīkst strādāt pašvaldībās. Taču te ir viena nianse – sprūdžiskie grozījumi nerunā par noziedzniekiem, bet par tiem, kas ir apsūdzēti. Demokrātiskās valstīs turas pie nevainīguma prezumpcijas, kas ir viena no tiesību pamatkoncepcijām. Kamēr nav stājies spēkā likumīgs tiesas spriedums, neviens nav saucams par noziedznieku. Un viņa tiesības vēlēt, tikt ievēlētam un ieņemt amatus nav ierobežojama. Šāda ierobežošana būtu gan Satversmes, gan starptautisko cilvēktiesību normu pārkāpums.
Cita lieta, ka represīvajām struktūrām var šķist, ka aizdomās turēts politiķis, atrodoties amatā, var visādi slikti izdarīties – slēpt pierādījumus, turpināt noziegumus un citu. Taču tam ir Kriminālprocesa likumā paredzēti drošības līdzekļi. Likumu vajag tikai Sprūdžam, jo viņam nav citas plates, ko uzlikt klausītājiem. Tikai vecā, čerkstošā dziesma «Oligarhi, oligarhi, oligarhi». Ja to viņam atņem, tad paliek nulle – reģionālās reformas nav veiktas, vides aizsardzība ir dzīvojusi pati savu dzīvi. Vienīgā reize, kad ministrs bija manāmi saaktivizējies, bija toreiz, kad viņš gribēja pastrādāt atkritumu biznesā kā tirgus pārdalītājs par labu lielveikaliem. Taču neizdevās. Ja izdotos, tā būtu diezgan savdabīga tirgus liberalizācija, kuras rezultātā vairāk peļņas būtu lielveikaliem, mazāk naudas tiktu pašvaldību uzņēmumiem, bet vislielākie zaudētāji būtu iedzīvotāji, kuriem par atkritumu izvešanu būtu jāmaksā vairāk.
Likums laikam patīk arī Vienotībai, ja jau visi tā balsoja par šo antidemokrātisko, absurdo ideju. Lakmusa papīriņš rāda, ka šai partijai tāpat kā reformistiem ir staļiniska pieeja jautājumam par politiskajiem konkurentiem. Nepietiek, ka tās kontrolē esošie represīvie kantori cītīgi pilda politisko pasūtījumu un fabricē krimināllietas. Vajag likumu, ar kuru pretiniekus izolēt bez tiesas.
Otrajā lasījumā šie centieni izgāzās, bet vēl jau būs trešais lasījums. Droši vien būs mēģinājumi noraidītajā projektā samainīt vietām kādus vārdus un komatus un stumt to uz balsošanu pa jaunam. Tad jau redzēsim, kas šajā Saeimā ir vairākumā – veselais saprāts vai murgi.