Sestdien notiks Reformu partijas (RP) 2. kongress – sabrauks delegāti no malu malām, skanēs pacilātas runas, tiks pārvēlēti valdes locekļi un sacerētas rezolūcijas. Partijas biedri sev un publikai centīsies izrādīt, ka viss ir kārtībā, ka partija ir liela un varena un tai priekšā ejams vēl tāls ceļš uz baltām virsotnēm.
Taču skaudrā patiesība ir tāda, ka runāt par šo partiju var tikai pagātnes formā – nākotnes tai nav. Glābt to var tikai brīnums – kaut kas līdzīgs, kā vēsturē gadījās Ādolfa Hitlera nacistu partijai, kura sākumposmā divdesmitajos gados bija iekritusi, kā mūsdienās teiktu, reitingu bezdibenī, bet tad uztaisīja lielu uzrāvienu, pateicoties Lielajai depresijai ekonomikā. Taču te ir divas lielas atšķirības – nacisti pie savas augšupejas strādāja ar fanātisku pārliecību un maniakālu neatlaidību, kamēr reformistu pašreizējais raksturojums varētu būt, Andra Šķēles savulaik citā sakarā teiktajiem vārdiem izsakoties, «ļengana, ļumīga ļerpata».
RP reitinga bezdibenis ir traģisks un pašvaldību vēlēšanu rezultāti nožēlojami. Atskaitot Koknesi, nav Latvijā vietas, kur RP sniegumu var saukt par veiksmīgu.
RP ir unikāla partija. Ir bijuši vēsturē gadījumi (Alberta Kaula, Joahima Zīgerista), kad partija pēc strauja kāpiena zemu krīt, taču nekad agrāk neviens nav piedzīvojis tik strauju kritienu kā RP (tolaik vēl Zatlera Reformu partija). Vēlētāji burtiski jau nākamajā dienā ar šausmām sāka skatīties, ko tad īsti ir ievēlējuši – nejaušus garāmgājējus, ambiciozus neprašas. Nebija vēl apstiprināti 11. Saeimas mandāti, kad jau no ZRP atšķēlās Olšteina sešnieks. Partijas radītājs un vadītājs Valdis Zatlers sāka traģikomisku mētāšanos no viena grāvja otrā – steidzās apkampties ar Saskaņas centru un solīja, ka pat ar tankiem nevarēs mainīt viņa mīlu pret šo politisko spēku. Bet jau nākamajā brīdī viņš saskaņiešus atgrūda un iesaistījās koalīcijā ar Vienotību un Nacionālo apvienību. Šai koalīcijai netrūkst kauna sevi dēvēt par «tiesiskuma un reformu koalīciju», lai gan savas pastāvēšanas laikā tā ir pieņēmusi tik daudz tiesiski nihilistisku, demokrātiskas valsts iekārtas pamatus graujošu, tautsaimniecībai kaitīgu normatīvo aktu, ka nākamajām saeimām vajadzēs gadus, lai visu neprātā izmētāto malku sanestu atpakaļ šķūnītī.
Uz tautu šī koalīcija skatās vīzdegunīgi augstprātīgi – kā uz lumpeņiem, kas neko nesaprot un kuriem nav jāvaicā viedoklis par tādu smalku tēmu kā eiro ieviešana. Taču tauta nav muļķe un nebija muļķe, arī tik lielā skaitā iebalsojot 11. Saeimā ZRP. Arī gudri cilvēki mēdz kļūdīties, sevišķi tad, ja viņiem piedāvā preci, kas ārēji atgādina īstu mantu. Prasmīgi noslīpētu kalnu kristāla gabaliņu var iesmērēt par briljantu. Vienreiz. Nākamajā reizē pircējs jau skatīsies. Uz ZRP ļaudis lika lielas cerības, un tobrīd tās šķita pamatotas – nāks jauni cilvēki, izvēdinās sasmakušos varas kambarus un tādā garā. Taču izrādījās, ka jaunie atnācēji neko citu neprot kā tikai noliegt, graut un postīt. Un šo postīšanu nosaukt par reformām.
RP un Vienotībai ir daudz vienojoša – abu partiju retorika daudzās jomās sakrīt kā divas ūdens lāses. Piemēram, abām, nākot pie varas, bija karogos un lozungos tēze par «naudas varas mazināšanu politikā». Par šo ideoloģiju pirms trīsdesmit gadiem zinātniskā komunisma pasniedzējs liktu atzīmi teicami, jo vēl Vladimirs Iļjičs Ļeņins rakstīja, ka «buržuāziskā demokrātija ir pseidodemokrātija, kurā visu nosaka nauda». Būtu tikai loģiski, ka RP kaut kā tā nemanāmi ieplūstu Vienotībā, taču tur laikam nekas nevar sanāk personisku pretišķību dēļ. Turklāt Vienotībai pašai ir problēmas gan arī ne visai labu pašvaldību vēlēšanu dēļ, gan tāpēc, ka tās iekšpusē notiek drīzāk virzīšanās uz šķelšanos nekā uz apvienošanos un vēl kaut kā pievienošanu sev. Starp abām ir arī tāda atšķirība, ka Vienotība ir pratusi ne tikai varu iegūt, bet arī pie tās turēties – spēlēt gan opozīcijā, gan pozīcijā, turpretī RP komandā visi ir uzbrucēji, kas neuzskata par vajadzīgu atgriezties savā zonā, lai gan ripu jau ir zaudējuši.