Premjers Valdis Dombrovskis šonedēļ īgņojās un «bija pārsteigts», ka viņa valdību veidojošās partijas politizējušas juridisko jautājumu par smagos kibernoziegumos aizdomās turētā Latvijas pilsoņa, «Imantas hakera» Denisa Čalovska izdošanu ASV.
Valdības vadītāja pārsteigums gan ir nevietā, jo šis ir gadījums, kas tik tiešām ir vispirms politisks un tikai pēc tam juridisks, morāls, ētisks vai estētisks.
No tā, kā valdība atrisinās šo kāzusu, varēs spriest, kas īsti ir valdība – vai tai rūp Latvijas Republikas pilsoņu un iedzīvotāju likteņi, vai arī tai tie ir vienaldzīgi. Ja tai nerūp, kas notiek ar Denisu Čalovski, tad varēs secināt, ka tāda pati attieksme, kā pret šo vienu pilsoni, tai ir arī pret visiem. No tā tad arī būs redzams, kurā vietā prioritāšu sarakstā Latvijas valdībai ir Latvija – vai kaut kur otrajā vai trešajā desmitniekā aiz Briseles eirobirokrātijas, Starptautiskā Valūtas fonda, ASV vēstniecības, Skandināvijas komercbanku, dažādu ārvalstu fondu, institūtu, holdingu un korporāciju interesēm. Un tikai pēc tam kaut kādi tur pilsoņi. Ja valdība izdos Čalovski, tad ar to būs demonstrēts, ka tā nav valdība, bet lupatu tepiķītis, uz kura katra lielāka valsts un ietekmīga interešu grupa var noslaucīt kājas; ja Latvija izdos Čalovski, Ministru kabinets vairs nav Ministru kabinets, bet kaut kāda komandantūra, izpildkomiteja, reihskomisariāts. Tas tad nav godājams par suverēnas valsts valdību. Jo kaut kādai, kaut maziņai, bet pašcieņai tomēr tā kā būtu jābūt.
Ja Čalovskis ir tiešām veicis kādus kibernoziegumus, tad, protams, ir jābūt tiesai, un, ja viņš ir vainīgs, tad viņam jāsaņem sods. Latvijā ir tiesneši, prokurori, advokāti, cietums un Krimināllikums, kas ir atbilstīgs mūsdienu reālijām – tajā ir panti par kibernoziegumiem. Latvijas Krimināllikums ir tas, kas jāzina Latvijas iedzīvotājiem un kura nezināšana neatbrīvo no atbildības. Taču Latvijas iedzīvotājiem nav jāzina visas pasaules likumi, tajā skaitā arī ASV likumi, kamēr tie sēž pie datora savā Imantas dzīvoklītī. Ja Čalovskis ir pielabojis kādu datorvīrusa komponenti, tas, protams, ir dikti nelāgi – vīrusu taisīšana ir noziedzīga darbošanās. Bet kur ir problēma? Vai tad ASV tiesībsargājošās iestādes nevar sadarboties ar mūsējām – piestādīt pierādījumus, uz kuru pamata mūsējās var uzrādīt apsūdzību? Ja ASV iestādēm ir kādi jautājumi Čalovskim, vai tad nav iespējams viņu nopratināt tepat Latvijā?
ASV ir garantējušas Latvijai, ka Čalovska cilvēktiesības tikšot ievērotas, ja viņš tiks izdots. Nuja... Tāpat ievērotas kā Gvantanamo ieslodzīto cilvēktiesības? Vai kā valsts noslēpumu noplūdinātāja uz Wikileaks Bredlija Meninga cilvēktiesības, kura prāvas gaitā aizstāvība pierādīja, ka viņš ticis spīdzināts? Par šo cilvēktiesību aizskārumu Meningam kā kompensācija būšot atskaitītas nost no soda termiņa 120 dienas. Tātad Čalovski Amerikā mazliet paspīdzinās, piespriedīs 67 gadus un atskaitīs no tiem 120 dienas – sanāks, ka jaunais puisis cietumā sēdēs tikai 66 gadus un astoņus mēnešus. Kāda laime! Bet pēc tam nekas – varēs iet mājās.
Neadekvātie, neiedomājami cietsirdīgie ASV likumi par noziegumiem internetā arī ir arguments, kāpēc Latvija savu pilsoni nedrīkst izdot saplosīšanai. Eiropas un Latvijas izpratnei par likumpārkāpumiem un soda samērīgumu nekādi neatbilst iespēja, ka cilvēks, kas vienu vakaru paklabinājis datora taustiņus, par to tiek sodīts ar faktiski mūža ieslodzījumu.
Starp Eiropas un ASV tiesu sistēmām ir ievērojamas atšķirības – ASV, ja apsūdzētais vainu neatzīst, tiek rīkots apsūdzības un aizstāvības sacensības šovs zvērināto žūrijas priekšā. Šķiet, ka Čalovskis nekādus miljonus nav nozadzis, jo citādi nedzīvotu Imantas dzīvoklītī – tāpēc viņam droši vien nav naudas, par ko nolīgt savai aizstāvībai šovmeņus – advokātus. Diezin vai ārkārtīgi dārgajā ASV tiesu sistēmā viņš var cerēt uz taisnīgu tiesu.
Valdība otrdien sēdes slēgtajā daļā nolēma atlikt lemšanu par Čalovska izdošanu, līdz Satversmes tiesā tiks izskatīta lieta par viņa aizstāvju iesniegtās konstitucionālās sūdzības tālāku virzību. Satversmes tiesa vakar pasteidzās atbildēt, ka Čalovska sūdzību pēc būtības neskatīs. Taču Satversmes tiesas lēmums lietu neskatīt nav arguments Čalovska izdošanai. Konstitucionālā sūdzība nav tieši attiecināma uz izdošanas lietu – tajā juristi mēģināja noskaidrot, vai Latvijas un ASV savstarpējie līgumi par iedzīvotāju izdošanu līmējas kopā ar Latvijas Satversmi.
Politisko partiju starpā par Čalovski nav vienprātības. Nacionālās apvienības tieslietu ministrs Jānis Bordāns ir par. Vai tas nav tāpēc, ka Čalovskis ir Deniss no Imantas? Ja viņu sauktu Jānis Kalniņš, varbūt nostāja būtu citāda? Te gan jābilst, ka Deniss, tāpat kā viņa vecāki, lieliski runā latviski... Bet nu, ja ministrs ir fanātisks rusofobs, tad puiša valodas prasme neiežēlina.
Patīkami pārsteidz aizsardzības ministra Arta Pabrika (Vienotība) un ārlietu ministra Edgara Rinkeviča (Reformu partija) iestāšanās pret izdošanu. Abas partijas, no kurām nāk šie ministri, tradicionāli ir tendētas uz kolaborēšanu un kompradorēšanu ārvalstu stikla krellīšu pārdevējiem un vergu pircējiem. Tomēr laikam politiķi saprot, ka atbalstīt Čalovska izdošanu būtu pārāk skaudri un pārkāptu visas pēdējās iztapības robežas – ko nu nevar, to nevar darīt.