Māris Krautmanis / Viedokļi

Pusotra nedēļa pēc vēlēšanām politiķiem ir pagājusi mēģinājumos saprast, kam krāniņš lielāks un kas varētu būt par alfa dogu jaunās valdības veidošanā. Pirmās konstruktīvās, ļoti konstruktīvās, nu ļoti konstruktīvās sarunas starp partijām nemaz tik ļoti konstruktīvas nebija – «jaunās» un «vecās» partijas palaikam, varētu tā maigi teikt, salamājās. Pēc tam gan atkal tā kā salaba un sēdās atpakaļ pie sarunām.

Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.

Jaunu valdību nebūs viegli izveidot, jo politiķiem ir šis tas pārrunājams. Dažam laikam būtu jāatvainojas konkurentiem par neadekvāti bļaurīgiem uzbraucieniem. Īpaši ass bija Jura Juraša (Jaunā konservatīvā partija) un Nacionālās apvienības konflikts – Jurašs kampaņas laikā apgalvoja, ka «nacionālu» līderi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks saņēmuši milzīgus kukuļus, taču pēc tam izrādījās, Jurašam nav nekādu pierādījumu kukuļošanai.

Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.

Visu vasaru politiķi ir solījuši, aicinājuši, apgalvojuši, atmaskojuši, diskutējuši, apmelojuši, manipulējuši, apsaukājušies, baurojuši un nesuši uz tirgu pārdot pelavas par zelta cenu. Nupat šis process beigsies, un 6. oktobrī tauta ies uz 13. Saeimas vēlēšanām, lai izvēlētos sev priekšstāvjus.

Nacionālajai apvienībai ir izdevies uzspiest pārējām partijām sevi interesējošo «Saskaņas jautājumu». Visās diskusijās NA politiķi neaizmirst tirpināt oponentus: «Vai ar Saskaņu iesiet kopā?» Saskaņa tiek iztēlota kā briesmīgs ļaunums, pēc kura iekļūšanas valdībā zeme atvērsies un pēdējā stundiņa būs klāt. Tur nacionāļiem neko nevar pārmest, jo biedēšana ar krievu nākšanu ir šā politiskā spēka tradicionālā maize. Ja nu sāktos gudrošana, ņemt vai neņemt Saskaņu valdībā, NA no šādām sarunām pati sevi ir izstūmusi ar savām «sarkanajām līnijām».

Ne pirmā, ne pēdējā reize, kad redzam, ka partijas, kas nav pie siles, cenšas nomelnot pretinieku, lai pašas tiktu pie siles, un tad, kad tiek klāt, vēl alkatīgāk, ar visām četrām kājām tur strebj un slauc. Tas jau ir bijis.

13. jūnijā Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Facebook lapā tika publicēts video, kurā bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks, tagad JKP politiķis Juris Jurašs nāca klajā ar paziņojumu, ka Nacionālās apvienības Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK (NA) vadītāji Raivis Dzintars un Imants Parādnieks «no maksātnespējas administratoru mafijas personīgi saņem milzīgas naudas summas, kas izskatās pēc prasta kukuļa».

Pirms pieciem gadiem Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieki noklausījušies uzņēmēja Māra Martinsona sarunas ar Rīgas domes amatpersonām un sagadījies tā, ka atpūtas kompleksā Taureņu pirts pie Martinsona ciemojies Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Kungi apsprieduši, kā izdabūt kukuli no Trasta komercbankas īpašniekiem. Toreizējā KNAB darbiniece Juta Strīķe ar savu komandu sarunas noklausījusies, bet neko tālāk nav pasākusi. Šis ir viens no sižetiem jaunajā Sandija Semjonova un Anša Pūpola filmā Baņķieris, kur analizēts Rimšēviča skandāls. Iepriekš laikrakstā Diena šo epizodi ir smalki aprakstījusi žurnāliste Agnese Margēviča.

Pētījumu aģentūras SKDS aptaujā konstatēts, ka vairākums jeb 68% iedzīvotāju vēlētos, lai pie varas nāktu pilnīgi jauni cilvēki. Viedokli, ka pie varas būtu jāpaliek jau esošajām partijām un politiķiem, paudis sešas reizes mazāks ļaužu īpatsvars – 11%. Turklāt doma par to, ka vecie jānomaina ar jauniem, ir ļoti populāra arī valdošo koalīcijas partiju atbalstošo respondentu vidū – katrs otrais gribētu redzēt jaunus cilvēkus.

Ir kaut kā tā, ka 13. Saeimas vēlēšanas solās nest milzu sarūgtinājumu un nepiepildītas cerības gandrīz vai visiem to dalībniekiem – gan partijniekiem, gan vēlētājiem. Būs jau gan varbūt dažos partiju birojos vēlēšanu naktī šampanieša korķu plaukšķi, taču dzirkstošajam dzērienam šā vai tā būs mazliet zilskābes garša klāt.

Valsts drošību un tiesisko kārtību sargājošajām iestādēm jauno tehnoloģiju plašās izplatības laikmetā nav viegli. Problēma, ka ikviens indivīds, kam ir dators vai viedtālrunis, jebkurā brīdī var palaist tīmeklī tādus izteikumus, kurus iespējams tulkot krimināltiesiskā izpratnē par nacionāla, etniska vai rasu naida kurināšanu. Turklāt vienā mirklī šis vēstījums var iegūt plašu auditoriju. Policistiem uzmanības lokā jāpatur gan politiska rakstura materiāli, gan tā saucamās feikās ziņas. Katram pakaļ neizskriesi, tāpēc nākas šķirot, vērtēt kaitējumu, cik nepatiesu ziņu vēstīšana vai lamāšanās bīstama sabiedrībai un valstij, vai konstatējams un pierādāms nozieguma sastāvs.

Jaunās Vienotības pēdējie reitingi vairs nav tik satraucoši zemi kā iepriekš. Tagad tie rāda, ka partijai 13. Saeimas vēlēšanās ir tomēr izredzes pārvarēt 5% barjeru – pēc pētījumu firmas SKDS datiem, Jaunajai Vienotībai ir 5,1%.

Saeimas deputāta Askolda Kļaviņa (ZZS) lieta tiek sapīta kopā ar citiem pazīstamiem uzvārdiem un pacelta teju vai starpplanētu un starpgalaktiskā līmenī. Atvarā ierauts arī kādreizējais premjers Indulis Emsis, pašreizējais premjers Māris Kučinskis, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs Jēkabs Straume, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, pret kuriem vērsti bijušās KNAB darbinieces Jutas Strīķes (Jaunā Konservatīvā partija (JKP)) priekšvēlēšanu uzbraucieni. Protams, kampaņā piedalās tradicionālie specdienestu mafijas izpalīgi mediju melu druvā – žurnāls Ir un citi sorosiskā tīklojuma propagandisti internetā un televīzijā.

Sociologu firmu reitingu dinamika šajā vasarā padara diezgan grūti prognozējamus 13. Saeimas rezultātus. Ar līderiem gan it kā nav lielu šaubu – Saskaņa, ZZS, Nacionālā apvienība iekļūs un veidos prāvas frakcijas, bet liels jautājums ir par Jauno Vienotību un Attīstībai/Par – vai tās abas būs 13. Saeimā vai tikai viena, vai pat neviena. Kādreiz tik varenā Vienotība, kas pārsaukusies par Jauno vienotību, šā parlamenta sasaukuma laikā ir stipri vien izzaudējusi atbalstītājus.

Cilvēkiem, kam pašlaik 20–30 gadu, vēsturiskā atmiņa nesniedzas visai tālu pagātnē. Taču viss jau ir bijis – gandrīz vai katrās Saeimas vēlēšanās ir atkārtojies tas pats.

Lielvaru līderi tiekas un izsaka cits citam komplimentus, bet nākamajā brīdī jau nāk klajā ar savstarpēji naidīgiem paziņojumiem, sankcijām un embargo, kas ietekmē biržu ciparus, valūtu kursus un iedzīvotāju dzīves līmeni. Arī katru Latvijas mājsaimniecību ietekmē ģeopolitiskie procesi. Ģeopolitika lielā mērā nosaka, cik naudas ir maciņā cilvēkiem un ko viņi ēd brokastīs. No britu breksita, Krimas sagrābšanas vai Donalda Trampa uzvaras nevar noslēpties savā čaulā un izvairīties.

Valdošās gerontokrātiskās, kleptokrātiskās, korumpētās, kremliskās vampīru partijas, drebiet! Nāk jauni, kristāldzidri politiskie spēki, kas padzīs jūs no troņa un jaunu pasauli cels. Ar kaujas saucieniem un putām uz lūpām, ar karstām sirdīm un pārbolītām acīm 13. Saeimā iesoļos Jaunā konservatīvā partija (JKP) un KPV LV.

Reitingi rāda, ka iekļūt 13. Saeimā ir cerības septiņiem vai astoņiem partiju sarakstiem, reāli šo mērķi sasniegs četri līdz seši. Taču vēlēšanās piedalīsies 16 sarakstu, radot šķietami plašu piedāvājumu un trokšņainus gāganu karus medijos un sociālajos tīklos. Kas dzen šos cilvēkus piedalīties sacensībās, kurās viņiem acīm redzami «nespīd»? Ir taču kaut kādi motīvi, mērķi, misija.

Ja raugās uz makroekonomiks skaitļiem, Latvija pašlaik piedzīvo pat necerētu ekonomikas augšupeju – vēl pērn pie budžeta sastādīšanas valdība bažīgi un pieticīgi ievērtēja savās prognozēs daudz mazāku IKP pieaugumu, nekā konstatējams pašlaik – šā gada otrajā ceturksnī IKP audzis par 5,1%, un nekas neliecina, ka tuvā nākotnē varētu būt kāds kritums. Var jau skeptiski devalvēt šo ciparu, sakot, ka tas ir grāmatvedisku triku rezultāts, taču arī citi ekonomiku raksturojoši skaitļi liecina ja ne par varenu izrāvienu, tad vismaz par to, ka nav pamata runāt, ka būtu depresija, recesija un krīze.

Rīt noslēgsies partiju sarakstu iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, līdz ar to politiķu bēguļošana no partijas uz partiju būs apstājusies līdz pēcvēlēšanām. Lai kā sauktos partija un lai kāda tai būtu programma, vēlētājs tomēr pirmām kārtām skatīsies, kas tie par deguniem, kas viņu aicina par sevi balsot.

Lielā dziesmu svētku pacilātība vēl ilgi sildīs mūsu sirdis – vismaz dziedāšanas un dejošanas laikā latviešu tauta spēj būt priecīga. Ar politiku gan tik labi nevedas – tur valda un skalda sašķeltība. Lai cik reižu partijas nenosauktu sevi par Saskaņu, Jauno vienotību vai Attīstībai/Par, atkal un atkal beigās iznāk Pret, Par spīti, Par naidu un atpalicību. Bet tas jau arī nav nekas neparasts un viennozīmīgi slikts – Latvija ir demokrātiska valsts bez Nācijas tēva ar stingru dūri, tāpēc ikvienam ir iespēja izvēlēties un politiķiem ir tiesības biedroties, kā vien tīk.