Melni mākoņi virs sašķeltās "Vienotības"
Sociologu firmu reitingu dinamika šajā vasarā padara diezgan grūti prognozējamus 13. Saeimas rezultātus. Ar līderiem gan it kā nav lielu šaubu – Saskaņa, ZZS, Nacionālā apvienība iekļūs un veidos prāvas frakcijas, bet liels jautājums ir par Jauno Vienotību un Attīstībai/Par – vai tās abas būs 13. Saeimā vai tikai viena, vai pat neviena. Kādreiz tik varenā Vienotība, kas pārsaukusies par Jauno vienotību, šā parlamenta sasaukuma laikā ir stipri vien izzaudējusi atbalstītājus.
Nav tādas partijas, kurā nenotiktu iekšēju grupējumu cīņas, taču pašsaglabāšanās instinkti liek tām savu nesaskaņu ekskrementus neiznest ārā no biroja visas sabiedrības apskatei. Vienotība ir paveikusi tādu politisko harakiri, ka bail - mēnešiem ilgi bijusi apsmiekla objekts, netiekot vaļā no savas iepriekšējās līderes Solvitas Āboltiņas, pēc tam ieliekot par vadoni ministru Arvilu Ašeradenu, kam ar partijas lietām nebija diezcik daudz laika ņemties. Nespējot saņemties un saliedēties, Vienotība par velti atdāvināja premjera krēslu koalīcijas partnerei un konkurentei ZZS. Virkne politiķu žurku skrējienā pārbēga uz citu partiju un tad atbēga atpakaļ. Viens no kādreizējiem Vienotības balsta kadriem Artis Pabriks ir partiju pametis. Pat jaunais, perspektīvais Edvards Smiltēns neizturēja veceņu intrigas un aizbēga uz diezgan neperspektīvo Latvijas Reģionu apvienības sarakstu. Tagad nu jāskatās, vai varbūt tomēr notiks brīnums un partija atkopsies. Vēl jau ir mazliet laika un iespēju likt lietā administratīvos resursus un interneta platformu iedarbināšanu turborežīmā.
Bēda, ka šis kaut kas, kas var atnākt Jaunās konservatīvās partijas izskatā, ir vēl nesalīdzināmi liekulīgāks, naidīgāks, bīstamāks, populistiskāks par Jauno Vienotību un Attīstībai/Par
Ja Jaunā Vienotība paliks bez mandātiem, tā būs liela traģēdija virknei politiķu, kas saauguši ar saviem krēsliem un izmisumā nesaprot, ko darīs pēc 6. oktobra, jo neko citu, kā burzīšanos politikā, tā īsti neprot. Tad nebūs vairs krievu skolu nīdēja Kārļa Šadurska, nebūs ārlietu Edgara Rinkēviča, kurš vairs nevarēs par valsts naudu dzīvot lepnās ārzemju viesnīcās ar savu padomnieku. Jaunās Vienotības pazušana no skatuves būtu smags pliķis sorosistu tīklojumam, kurš allaž ir stāvējis klāt šīs partijas politikai, to bīdot uz priekšu medijos un nevalstiskajās organizācijās. Tur gan ir tā, ka pat ja Jaunā Vienotība izgāžas, arī Attīstībai/Par ir sorosistu projekts, un, ja šī partija gūs labus panākumus vēlēšanās, tīklojuma ietekme politikā nebūs zudusi.
Taču arī ar Attīstību/Par ir lielas problēmas, un reitingi tai nav dižie. Šis no Vienotības atšķēlies grupējums kopā ar naudrausīgiem dižblēžiem kaut kā ne visai labi trāpa plašu ļaužu masu sirdīs - nav diez cik populāri latvju tautā šo politiķu uzskati par seksuālo minoritāšu kāzām, velkamistiska attieksme pret trešās pasaules migrantiem. No vienas puses, ir labi, ka ir viena partija, kas drosmīgi stāv pret straumi un deklarē vērtības, taču lielā daļā elektorāta šīs vērtības netiek uzskatītas par ko vērtīgu.
Jauno Vienotību un Attīstībai/Par medijos mēdz dēvēt par liberāļiem. Kaut kādā ziņā tie ir liberāļi, bet kaut kādā nav - Vienotība un arī iepriekš Jaunais laiks ir visai bieži atbalstījusi, neiebildusi un arī iniciējusi normatīvos aktus, kas pastiprina valsts presingu uz indivīdu, ļauj valstiski iejaukties ekonomikas procesos. Tas nu nav liberālisms.
Jau kopš tā laika, kad pašreizējie Jaunās Vienotības un Attīstībai/Par politiķi bija Jaunajā laikā, šis grupējums ir daudz un dikti centies sačakarēt likumu pamatus, lai pielāgotu spēles noteikumus savām sīkmanīgajām viendienas vajadzībām, pieņemt likumus kādam vienam gadījumam vai pat vienam cilvēkam. Allaž ir izdevies ar bezkaunīgas propagandas metodēm iestāstīt sabiedrībai, ka slikts ir labs, greizs ir taisns. Tā, piemēram, tika izdomāts stāsts, ka ir slikti, ka partiju sarakstus vēlēšanās ievelk «lokomotīve». Tamdēļ tika pārgrozīta visa sistēma, un tagad 6. oktobrī iesim ne īsti uz parlamenta, bet uz tādām kā «puspašvaldību» vēlēšanām. Patiesais šo pārgrozījumu mērķis bija nodrošināt varu sev un kaitēt konkurentiem, kam varbūt pietrūkst kadru visiem pieciem vēlēšanu apgabaliem. Politiķus nemulsināja, ka viņi paši savulaik bija pelēkas nulles, kas iebrauca Saeimā uz Einara Repšes harismas rēķina. ZZS un Nacionālā apvienība necik pretī neturējās, jo arī tām šādi spēles noteikumi ir izdevīgi.
Un tad vēl ļaužu muļķošana, ka cēlas caurspīdības vārdā augstas amatpersonas jāievēlē atklātā balsojumā - tostarp arī ģenerālprokurors un tiesneši. Patiesais šo pārgrozījumu mērķis ir, lai partiju bonzas var nodrošināt frakcijas disciplīnu un neļautu politiķiem nobalsot pēc sirdsapziņas. Jau par šiem gājieniem vien Jaunā Vienotība un Attīstībai/Par būtu pelnījušas atrauties pa degunu. Reiz jau tā arī gadījās, ka Vienotība dabūja ar bumerangu - pati pārkāpa pašas iestumto likumu par vēlēšanu tēriņu griestiem.
No otras puses, ja politikas process paliks bez šā tipa politiķu kopas, zārks nepaliks tukšs un kaut kas nāks vietā. Bēda, ka šis kaut kas, kas var atnākt Jaunās konservatīvās partijas izskatā, ir vēl nesalīdzināmi liekulīgāks, naidīgāks, bīstamāks, populistiskāks par Jauno Vienotību un Attīstībai/Par. Tad jau labāk vecie, zināmie vēži.