Māris Krautmanis / Viedokļi

Mēs, latvieši, esam kūtri nodokļu maksātāji. Pašiem mums šķiet, ka varen daudz maksājam, taču nepielūdzami ir skaitļi, ka Latvijā nodokļu slogs ir viens no mazākajiem Eiropā.

Saeima ir pieņēmusi grozījumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) likumā, pieskaņojot to Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijām. Jaunajā likuma redakcijā pilnveidots regulējums par KNAB darbu un tā vadītāja atbrīvošanu no amata.

Latvijas sabiedrisko mediju joma ilgi un hroniski ir bijusi aizlaista diezgan lielā krēslas zonā, kur manīgi vīriņi duļķainos ūdeņos zvejojuši gan politiskas ietekmes zivis, gan nenopelnītas komercdarbības labumus uz nodokļu maksātāju rēķina. Bet nu laikam jau vairs tā tālāk turpināt nedrīkst, jo Eiropā par latvjiem smejas, tāpēc pienācis laiks veikt kaut kādas pārmaiņas.

Pēc Pasaules bankas datiem, no Latvijas jau ir emigrējuši 342 300 jeb 17% no iedzīvotāju skaita. Vietējās sociologu aptaujās redzams, ka vēl vismaz 20% gluži nopietni apsver iespēju laisties projām. Tas nav kompliments politiķiem un valdībām, kas vadījušas valsti 25 gadus. Lai cik viedi valdītāji nenāktu pie stūres, nekādu «izrāvienu» un «veiksmes stāstu] nav bijis. Nav pamata daudz cerēt arī uz jauno valdību, kas apmēram tā pati vecā vien ir. Kaut kur automobiļa konstrukcijā ir brāķis – tas nekust, ja spiež gāzi, tas brauc grāvī, ja griež stūri. Tāpēc tik daudz cilvēku Latviju neuzskata par labu vietu, lai šeit paliktu.

«Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, nākotnē būs korekcijas,» sola jaunais Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). Pirmajā brīdī par šo zemo slogu var rasties izbrīna pilni jautājumi. Kā tas var būt? Uzņēmēji zina, ka, lai samaksātu saviem darbiniekiem 100 eiro, teju vai tāda pati summa jāaizskaita valstij nodokļos. Un vēl taču ir PVN no katra darījuma, nekustamā īpašuma nodoklis un vēl neskaitāmi izdevumi nodokļu un nodevu veidā. Taču fakti ir fakti – citviet Eiropā, īpaši jau Ziemeļvalstīs, nodokļu slogs ir vēl lielāks. Latvijai no tā ir pat priekšrocības – skandināvu firmas rada ražotnes Latvijā, jo šeit izdevumi par darbaspēku mazāki, un tas ir labi, jo rodas darba vietas latviešiem. Slikti tikai, ka augsti kvalificētais Latvijas darbinieks saņem algā daudz mazāk nekā, ja viņš strādātu Skandināvijā.

Referendumi Latvijā praktiski vairs nav iespējami – kopš pagājušā gada sākuma referenduma rosināšanai to iniciatoriem jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju jeb balsstiesīgo paraksti, kas ir apmēram 155 000 parakstu.

Ombudsmens jeb jauka institūcija, ko izdomājuši skandināvi, ir arī Latvijā, kur tā tiek saukta par tiesībsargu. Sākumā ar šo lietu kaut kā nevedās, jo par tiesībsargu tika ielikts Romāns Apsītis, kurš šajā amatā jutās kā iekāpis svešās kurpēs un kam arī veselība neļāva labi pastrādāt. 2011. gadā par tiesībsargu tika ievēlēts Juris Jansons, kam tagad pilnvaras iet uz beigām. Saeimai vistuvākajā laikā jābalso, vai Jansons būs arī turpmāk tiesībsargs.

Pagājušā gada nogalē kāds bija izvietojis interneta sociālajos tīklos ziņas par Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbinieku algām. Mērķis laikam bija sacelt vētru, ka algas lielas, taču sanāca tā, ka šis materiāls nekādu milzu bumu neradīja. Jo, ja apskatās tuvāk, nekādas milzīgās šīs algas nav, varētu pat teikt, ka pieticīgas. Jāsatraucas, ka tik valstij nozīmīgā aģentūrā, kur strādā skoloti speciālisti, algas nav diez cik konkurētspējīgas.

Piektdien Kubas galvaspilsētas Havanas lidostā tikās Romas katoļu baznīcas galva pāvests Francisks un Krievijas pareizticīgo baznīcas vadītājs, Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Abu saruna sākās ar sasveicināšanos: «Esmu priecīgs sveikt tevi, dārgo brāli,» teica patriarhs Kirils. «Beidzot,» atbildēja pāvests Francisks. Tikšanās gaitā abi lielāko uzmanību pievērsa kristiešu vajāšanai Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā un parakstīja kopīgu deklarāciju, kurā, daudzviet citējot Bībeli, 30 punktos pausta vēlme abām konfesijām tuvināties un spēt atbildēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem.

Jaunajā Māra Kučinska (ZZS) valdībā 11 ministru ir tie paši vecie Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības ministri, tomēr dažas novitātes ir. Vienotība tagad vairs nebūs valdošākā no valdošajām un vecākais brālis. Laiks rādīs, vai Vienotība spēs saņemties, samierināties ar savu samazināto lomu un konstruktīvi strādāt, vai arī pēc laiciņa būs kāda brēka, skandalēšanās un demarši. Vismaz pašlaik partija uzvedas solīdi, ir nolikusi malā savus iekšējos kašķus, Vienotības Saeimas frakcija ir disciplinēti nobalsojusi par jauno valdību.

Ir tāda dokumentālā filma Kam pieder šī dziesma?, ko uzņēmusi bulgāru režisore Adela Pejeva. Filma sākas Turcijā, Stambulā, pagrabiņa restorānā, kur burvīga jauniete dzied dziesmu Üsküdar’a gider İken.

Demisionējusī premjere Laimdota Straujuma trešdien LNT raidījumā 900 sekundes izteicās, ka ir ļoti maz ir bēgļu, kuri gribētu braukt uz Latviju – uz tādu zemi, kur auksts klimats. Esot kādi septiņi gribētāji, no kuriem četri atbilst tiem kritērijiem, kādus bēgļiem izvirzījusi Latvija. Vakarā LTV7 raidījumā Punkti uz i no Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes PētersonesGodmanes noslēpumainajiem izteikumiem varēja izlobīt, ka patiesībā ir nevis maz, bet nav nemaz bēgļu, kas gribētu uz Latviju.

Māra Kučinska (ZZS) Ministru kabineta veidotāji ir vienojušies par krēsliem jeb, kā tagad modīgi teikt, par atbildības jomām, tāpēc var domāt, ka 11. februārī valdība jau varētu iet uz balsošanu Saeimā.

Ēnu ekonomikas apkarošana un rūpe par nodokļu iekasēšanu jau vairākām valdībām ir bijusi viena no prioritātēm, un nevar teikt, ka nekas nebūtu darīts. Viens no triecieniem pievienotās vērtības nodokļa (PVN) izkrāpējiem ir bijusi reversās PVN kārtības ieviešana vairākos uzņēmējdarbības veidos, kur izkrāpšana savulaik gāja pilnā sparā un valsts makam secen gāja desmiti miljonu.

Jaunās valdības veidošanas galma intrigu spēlēs nupat iestājusies tā fāze, kad strauji turbulento dinamismu nomainījusi stumdīšanās uz vietas. Partijas iesēdušās ierakumos, savilkušas «sarkanās līnijas» un priecīgas, ja var atkarot naidniekam kaut vai pusmetru augstu pauguriņu mežmalā.

Šodien premjera amata kandidātam Mārim Kučinskim (ZZS) paredzēta tikšanās ar partijas Vienotība vadību. Tā būs lielā mērā izšķirīga tikšanās, pēc kuras varēs apjaust nākamības aprises.

Laimdotas Straujumas valdības krišana sākotnēji it kā nesolīja nekādus lielus satricinājumus – bija jāveic sīks, tehnisks gājiens: nomainīt premjeri pret kādu citu un rullēt pa vecam. Taču vēji ir iegriezušies tā, ka mazā premjeru nomaiņa nav sanākusi un politiskā vide nupat ir ieberzusies dziļā krīzē un strupceļā. Aizspēlējušies ir kungi un dāmas.

Politikas debesu augstumos īsu brīdi uzspīdēja un uzreiz nodzisa Valmieras mēra, Vienotības sadarbības partneres partijas Valmierai un Vidzemei pārstāvja Jāņa Baika zvaigzne.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis jau pagājušajā gadā ir formulējis gan sāpīgākās problēmas valstī, gan kritērijus, kādiem jāatbilst nākamajam premjeram.

Politiķi allaž ir pratuši iepriecēt publiku ar ņemšanos un skandalēšanos, un aizvadītais gads nav bijis izņēmums.

ASV trešais prezidents Tomass Džefersons sacījis, ka vislabākā valdība ir tā, kuras ir vismazāk – proti, tāda, kas netraucē cilvēkiem dzīvot. Par Latvijas aizgājušo Laimdotas Straujumas valdību gan nevar sacīt, ka tā būtu bijusi nepamanāma un nesāpīga. Jaunajā gadā spēkā stāsies virkne likumu, kas diezgan jūtami ietekmēs ļaužu dzīvi.

Ir iestājies mulsuma un neziņas periods līdz 28. decembrim, kad partija Vienotība oficiāli paziņos, kuru personu īsti virzīs uz Ministru prezidenta amatu. Tā kā šī persona droši vien būs partijas līdere Solvita Āboltiņa, mulsums un neziņa var iestiepties garumā un turpināties arī janvārī. Noņemt Āboltiņu no trases partija vairs tā īsti nevar, jo tad jau pagalam nelāgi izskatīsies – partija nupat ir nograuzusi pati savu premjeri Laimdotu Straujumu, bet tagad arī savai Āboltiņai duncis mugurā? Tas tā kā būtu par daudz.