Sekmīgā ekonomikas attīstība 2018. gadā nodrošināja tālāku darba tirgus rādītāju uzlabošanos. Gan nodarbinātības kāpums, gan bezdarba kritums paātrinājās. Šogad pārmaiņas darba tirgū turpināsies līdzšinējā virzienā, taču jau lēnāk. Ja 2018. gadā nodarbinātība pieauga par 1,6%, tad šogad kāpums varētu būt apmēram procentu liels. Bremzēšanās visdrīzāk jau ir sākusies — ja pērnā pirmajos trīs ceturkšņos nodarbināto skaits gada griezumā auga vidēji par 1,9%, tad 4. ceturksnī par 0,8%.
Temperatūra aug
Spēcīgākais ekonomikas sildītājs pērn bija celtniecība — nozare, kas spēj strauji palielināt strādājošo skaitu, ja ir pasūtījumi. Labi attīstījās arī tādas darbietilpīgas nozares kā tūrisms, informācijas tehnoloģijas, biznesa pakalpojumi. Šogad celtniecība augs krietni pieticīgāk nekā pērn, bet pārējās vadošās nozares varētu attīstīties līdzīgi.
Vidējais bezdarba līmenis pērn samazinājās par 1,3 procentpunktiem, līdz 7,4%. Jo īpaši strauji samazinās īstermiņa bezdarbnieku skaits. Augošais ilgstoši nestrādājošo īpatsvars ir galvenokārt reģionālo kontrastu atspoguļojums, kas ir tikai pakāpeniski atrisināma problēma, arī tas bremzēs bezdarba tālāku samazināšanos.
Šie dati parāda — lai arī palielināt strādājošo skaitu nav viegli, tas ir iespējams. Salīdzinājums ar ziemeļu kaimiņiem vēsta, ka to ir iespējams turpināt. Starpība starp nodarbinātības līmeni Igaunijā un Latvijā pērnā gada nogalē bija 4,6 procentpunkti (attiecīgi 69,1% un 64,5%). Nodarbinātība abās valstīs kopš krīzes augusi līdzīgi, bet starpība svārstījusies bez noteiktas tendences. Darbinieku piesaiste un noturēšana kaimiņvalsts uzņēmumiem bijusi skaudra problēma jau vairākus gadus, taču nodarbinātības līmenis ir sasniedzis augstāku līmeni, nekā jebkurš spēja iztēloties. Tas parāda — Latvijā imigrācija noteikti ir viens no risinājumiem, bet prioritāte joprojām ir nodarbinātības līmeņa palielināšana. Panākot Igaunijas līmeni, Latvijā strādājošo skaitu vēl var palielināt par vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku.
Par nodarbinātības palielināšanas iespējām signalizē arī atšķirīgais vīriešu un sieviešu bezdarba līmenis, pērn attiecīgi 8,4% un 6,4%. 2007. gadā bezdarbs starp vīriešiem bija 6,5%. Lai arī kopumā nodarbinātības līmenis pērn sasniedza rekordu, visaktīvākajās vecuma grupās — starp 25 un 54 gadu vecumu, augstākie nodarbinātības līmeņi joprojām ir 2006. - 2007. gadā reģistrētie.
Domāsim stratēģiski
Attīstības stratēģijā “ko nedarīt” ir vismaz tikpat svarīgs punkts kā “ko darīt”. Pieņemt lēmumu kaut ko nedarīt — neattīstīt kādu nozari, kādu apvidu, politiķiem var būt ļoti grūti. Arī uzņēmumu vadītājiem lēmumi par nedarīšanu var sagādāt emocionālas ciešanas. Cilvēki mēdz izvairīties no situācijām, kas viņiem rada diskomfortu. Tad lēmumu (ne)pieņēmēju vietā izvēles izdara dzīve. Dzīves nosaukums šobrīd ir “darba tirgus”.
Iespējams, ka visbanālākā patiesība, ko vien var pavēstīt par ekonomikas attīstību, ir tās atkarība no darba ražīguma kāpuma. Šajā procesā ir pozitīvā, bet ir arī negatīvā dienaskārtība. Darba ražīguma audzēšana notiek gan ar pozitīvām pārmaiņām daļā uzņēmumu, gan ar mazāk efektīvu uzņēmumu darbības pārtraukšanu. Ekonomikas lejupslīdes ciklā to, ka uzņēmuma vēsture ir beigusies, visbiežāk pavēsta nodokļu inspektors vai banka. Augšupejas ciklā šis ziņnesis ir darba tirgus. Ziņnešu vainošana par ziņām ir ļoti sena un tradīcijām bagāta nodarbošanās.
Latvijā imigrācija ir notikusi un notiks nākotnē. Tā ir vajadzīga ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Taču dažu uzņēmēju un viņu pārstāvošo organizāciju precīzi neizteiktā, bet nojaušamā vēlme ar imigrāciju atgriezt darba tirgū pēcpadomju ēras vidēji aritmētisko stāvokli, ir vēlmju domāšana. Šī ēra bija kā laiks pēc vētras mežā, kas ir izgāzusi daudzus vecus kokus, paverot iespējas izaugt jaunajiem, kas citādi nonīktu bez saules. Tas bija lielisks iespēju logs uzņēmīgiem cilvēkiem, kas ir gandrīz aizvēries. Arī turpmāk mežā laiku pa laikam kāds koks nolūzīs, bet par tā atbrīvoto vietu būs liela konkurence.
Ir cerības nākotnē izvairīties no strādājošo skaita sarukuma Latvijā, taču ir skaidrs, ka strauji augt tas nevarēs. Tomēr ir nozares, kuras spēs no pārējās ekonomikas paņemt tik strādājošo, cik vien vēlēsies, jo tās ir ļoti maksātspējīgas, te pirmkārt jāmin informācijas tehnoloģijas un dažādi biznesa pakalpojumi, atsevišķas rūpniecības apakšnozares. Kādam citam no šiem cilvēkiem būs jāatvadās.