Kādā pētījumā lasīju, ka vairākums vadītāju Latvijā savus uzņēmumus nemaz nevada. Viņi ir to priekšnieki. Visam jānotiek vai nu pašam no sevis, vai pēc pavēles. Varbūt tā var attīstīt vienkāršu uzņēmumu, kas štancē praktiskas primitīvas lietas bez kādām modernām ambīcijām. Bet velti cerēt, ka līdzīgā garā mūžam turēsies partijas. Ar asinsriti, kas notiek tikai partijas galvā, bet partijas ķermenim nav pieslēgta.
Latvijas partijas tagad vieno pamatā interešu, nevis pārliecības cilvēkus. Kā citādi, ja partiju programmas ne tuvu vairs nav to savstarpējās politiskās konkurences galvenais ierocis cīņā par varu? Tātad – vara ir šo partiju galamērķis. Nevis līdzeklis. Varbūt partiju galvas domā citādi. Taču praksē pagaidām redzams, ka vara tām bijusi līdzeklis valsts izmantošanai vairāk nekā partijas programmatisko mērķu piepildīšanai. No viena Saeimas sasaukuma citā lieliski atklājies, ka partijas bijušas vajadzīgas to spicei pamatā kā nesējraķetes. Pēc vēlēšanām par partiju faktiskajiem vadītājiem top to frakcijas un ministri. Partijas dodas starpvēlēšanu guļā. Nevis turas kā valsts politiskās asinsrites motors un visreālākais savu priekšstāvju politiskās kvalitātes un atbildības prasītājs.
Pagaidām Latvijas varas partiju pieteiktās pārmaiņas man šķiet vien miroņu pirdināšanas vērtas. Vai būtu runa, piemēram, par Šķēles atgriešanos vai Vienotības radīšanu. Ja šie gadījumi būtu balstīti, kā savulaik teica Hārdijs Lediņš, nebijušu sajūtu restaurācijā, tas būtu ļoti cerīgi. Taču – partijas (TP, JL, PS, SCP...), gluži pretēji, jūtas aizgrābtas ar bijušu sajūtu reanimāciju. Ar to, cik labi reiz viss notika.
Un te nav pie vainas Andris Šķēle kā tāds vai trešā atmoda kā tāda. Andris Šķēle, protams, var uzlabot Tautas partijas galvas stāvokli, veikt produktīvu revīziju. Taču ar partijām, kuras pašas (!) savus virzības resursus izvēlas meklēt pagātnē, tālu netiksi. Partijas, kuras tiecas nevis aptvert laiku, bet līmē pagātnes veiksmes stāstus viens pret vienu uz saviem steigā pa jaunam pārkrāsotajiem koferīšiem, ir sabiedrībai bezcerīgas. Jo tāda šiverēšana liecina, ka tām atkal prātā vara priekš sevis. Nākotne tām sveša. Sakarīgam līderim, kurš saprot, ka partijai jāvirzās laikā uz priekšu, tās var būs akmens kaklā. Ja būs apmātas ar cerībām uz pagātnes brīnumiem. Pagaidām neredzu nekādu vajadzību balsot par šādi motivētiem politiskiem veidojumiem. Jo tie grasās piedāvāt vakardienu.
Shēma jaunas vēlēšanas – jaunas partijas – vecas sejas ir nepievilcīgāka par shēmu jaunas vēlēšanas – vecas partijas – jaunas sejas. Taču rādās, ka atkal priekšroka būs jaunām izkārtnēm un veciem ģīmjiem. Turklāt laikam velti cerēt, ka partiju spice beigs partijas privatizēt un tās taps atvērti sabiedriski veidojumi. Atkal kampaņā vērtīgākās būs ne jau Latvijas nākotnes versijas, bet pantiņš: "Ja ne mēs, tad te valdīs austrumi." Bailes. Savukārt latviešu partiju vidū vērtīgākā būs plēšanās starp naudas procesu un demokrātijas procesu. Liekulība. Jo tie, kuri nu vada partijas vai to transformācijas, lai arī paši lielās, ka ir "pieredzējuši politiķi", līdz šim nav vīžojuši veltīt savu pieredzi tam, lai naudas process un demokrātijas process būtu redzami valsts un tautas augšupejā.
Turklāt Pilsoniskā savienība nupat nodemonstrēja svarīgu Latvijas partiju stagnācijas iemeslu. Vadītāju nespēju uzturēt pienācīgu demokrātisku procesu pat savā partijā. Proti – nespēju paciest partijā iekšēju diskusiju un biedrus, kuri ir aktīvi nevis pildot pavēles, bet ar savu viedokli. Niķis – aizvākt neērtos – piemitis ne vienam vien partiju spices (tostarp PS) cilvēkam, arī esot valsts amatos. Taču partija ir sakarīgs vairākuma demokrātijas veidojums, un dabiski, ka ikviens partijā var ar savu viedokli apelēt pie šā vairākuma. Bet, ja partijas galva baidās no vairākuma un aktīva viedokļa saskares, tad tā baidās par sevi. Nevis partiju. Tad tai svarīgi laikus apcirst galvas, kuras bāžas laukā no tramvaja. Neraugoties uz to, ka tad, ja šādu galvu nav, ja visi skatās vadonim mutē, partija sāk pūt. Kas sācies labi, beidzas nožēlojami vai traģiski.