Ir tikai jautājums – kāpēc nedaru, kāpēc nesāku darīt? Jautājums – ko darīt? – ir slaistu un liekuļu jautājums. Ja vien runa nav par bērniem vai cilvēkiem, kuri var iztikt bez pienākuma. Bet, ja tie, kuri uzņēmušies kādu pienākumu – lai tas tēva, sētnieka vai ministra pienākums –, jautā, ko darīt, tad tiem jājautā pretī – ko tad jūs uzņēmāties savu pienākumu, ja nezināt, ko darīt, un nepildāt to pēc būtības?
Kam pienākums, tam vienmēr skaidrs, ko darīt. Kas parazitē uz sava pienākuma, tas jautā – ko darīt? Nav svarīgi, vai prieka vai izmisuma laiks. Reiz esot nākuši atkal lieli plūdi, daudzas tautas ļāvušās izmisumam vai cerējušas uz To Kungu, bet ebreji teikuši – jāmācās peldēt. Nu te vienā laidā top zvanīts par izmisuma laiku. Taču nav manāms, ka vienā laidā vērtos vaļā peldēšanas kursi un ka tie būtu stāvgrūdām pilni no ļaudīm.
Toties jo dienas, jo vairāk politiķu, darba devēju un darba ņēmēju, miljonāru un nabagu, kuri iemanījušies uzvilkt krīzes retoriku savam garīgam vai miesiskam komfortam kā mēteli. Protams, tie par politiku un politikas darāmo spriež, skatoties reālo piedāvājumu, reālās valsts un cilvēka, valsts un nācijas attiecības. Tie piedāvā risinājumus, kuri neprasa ne mazākās pārmaiņas pašos cilvēkos šo cilvēku pienākuma dēļ, lai cik liels vai sīks vispārības priekšā tas izskatītos. Tostarp, piemēram, pienākums pret tuvākajiem ir pamatpienākums. Ja no šā pienākuma veikšanas apstākļiem tiek izskausta cilvēcība un kultūra, tas tiks veikts kā starp zvēriem.
Taču – ģimene nav valsts pamatšūna un tās hierarhijas daļa. Un, jo vairāk valsts top veikals, jo tās intereses pretējākas ģimenes (nācijas) interesēm. Šķirtiem ļaudīm vajag divus ledusskapjus un divus putekļu sūcējus, kamēr ģimene var iztikt ar vienu. Valstij vairs nāciju nevajag. Tai vislabākie – sašķelti, pirktspējīgi parazīti, kuri čupojas vien izpriecās un izpārdošanās. Tāpēc jautājums – ko darīt? – gan no politiķiem, gan no pūļa tik izteikti top uzdots itin kā citiem, nevis sev pašiem. Taču sev uzdodams ir tikai jautājums – kāpēc es nedaru? Darāmā – ar sevi, ar savu pienākumu – ir pāri galvai.
Bet, kamēr politiķi, uzņēmēji, neinteliģenti un inteliģenti neadresēs nekādas prasības paši sev, te nebūs pat revolucionārās situācijas, ko sola advokāts Grūtups. Aiz svētām dusmām izdemolēta pilsēta neapliecina revolucionāru situāciju, bet tikai grautiņu, uz kura atkritumu čupas, protams, var uzrāpties kārtējais zilais, zaļais, oranžais vai vēl kāds āksts un solīt, ka šis būs vislabākais.
Revolucionāra situācija nenozīmē solīšanu, bet mobilizāciju. Tad nav tā, kā tagad, kad potenciālais līderis sanākušiem (par vēlētājiem nepelnīti izslavētiem skatītājiem) politiskiem dīkdieņiem stāsta savas pasakas. Tad potenciālais līderis saka: "Nāciet līdzi, jāizdara tas un tas, lai būtu tā un šitā. Iespējams, kāds nepārnāks." Un, ja tie iet, tad ir revolucionāra situācija. Tad kaut cik redzams, ko vērts līderis, ko vērta viņa ideja, ko vērti vēlētāji. Pēdējais (vēlētāji), nevis līderis ir ilgtermiņā vissvarīgākais. Protams, pat ja tautas vietā aunu bars, kas šķietas atradis sev tīģeri, arī tad, kā sacījis Napoleons, tīģeris aunu bara priekšā ir labāks par aunu tīģeru bara priekšā. Taču tad šis līderis galu galā būs vainīgākais starp auniem. Jo ir taču varen ērti auniem būt. Tad var justies bez vainas par savu līderu darbiem, tad var teikt – ja būtu pavēlēts, mēs gan būtu patrioti... Bet vēl ļaunāk, ja pašiem negribas sevi par tautu darīt, ja vajag par līderi Hariju Poteru, kurš visas sliktās tantes uzpūtīs un palaidīs un kostīti saburs, cik diezgan. Jo tad pietiek aizvākt līderi, lai valsts izjuktu un tautas nebūtu.
Tāpēc gribētos redzēt nevis piedāvājumus Latvijai – prezidentāla republika, apgaismota monarhija, jauktā vai mažoritārā vēlēšanu sistēma, spēcīgs līderis..., bet gan ļaužu grupu, kuri garantē, ka no šīm pārmaiņām pašām par sevi Latvijā sāksies labāki laiki. Kam laboties liks revolucionāra situācija, ja laboties negribēs paši revolucionāri? Lai arī situācijas maiņai uz labu būtu diezgan, ja daļa darbīgo ļaužu nemuļķotos ar slaistu spēlēm – ko darīt? – bet katrā, pat sīkā sava (!) pienākuma izpausmē, sevī un savā ikdienas vidē tiektos uz to stāvokli, ko tie pagaidām pasūta kādam ārpus sevis. Lai rezultāta vietā nopūstos – ak, atkal nesanāca, kā gribējām. Ko darīt?