Kopenhāgenā bija redzami "personalizēti" (Obama, Merkele, Sarkozī, Medvedevs, Tusks, Sapatero...) Greenpace plakāti: "Piedodiet man. Mēs varējām apturēt katastrofālās klimata izmaiņas... Bet mēs to neizdarījām." Apturēt klimata izmaiņas viņi diez vai varēja. Nevajag no sevis pārāk daudz iedomāties. Taču viņi varēja apturēt vai samazināt cilvēces ietekmi uz klimata izmaiņām un dabu.
Samits esot gatavots gadiem. Tam bija trīs uzdevumi: vienoties par siltumnīcas efektu izraisošo izmešu samazinājumu; tikt skaidrībā par jaunattīstības valstu adaptācijas klimata izmaiņu radītajā situācijā finansējumu; fiksēt vienošanos tādā gala dokumentā, kas aizstāj Kioto protokolu, kura termiņš beidzas 2012. gadā. Neviens no šiem uzdevumiem netika izpildīts kā nākas. Sestdien pieņēma politisku dokumentu, kurš satur nodomus (tostarp konkrētus), bet ne juridiskas saistības. Nākamā gada janvārī valstīm jāiesniedz savi ar izmešu samazināšanu saistītie plāni, un tad atsāksies runas par to, ko likt Kioto protokola vietā. Dažādu valstu grupu kašķu dēļ diez vai var runāt par to, ka samitam bija stratēģisks kopsaucējs. Tā jēgu devalvēja arī tādas lietas kā, piemēram, The Guardian noplūdušais konfidenciālais kuluāru ziņojums, kurā teikts, ka samitam nominētie pasākumi nenoturēs temperatūras pieaugumu divos grādos pēc Celsija, kā iecerēts. Pat ja tiks realizēts absolūti viss no pieteiktā, jārēķinās ar trim grādiem, kas novedīs vēl 170 miljonus ļaužu plūdu zonās un vēl 550 miljoni cietīs badu. Ko tas liecina?
Pirmkārt, to, ka ikviens (ieskaitot protestējošos antiglobālistus un "zaļos") ar klimata izmaiņām saistītās lietās joprojām grib globāli spēlēt tikai savu interešu spēli, bet kopīga spēle Zemes un cilvēces labad vēl nemaz nav sākusies. Nez vai ir pamats šai sakarā mest šķību skatu tikai uz ASV un Ķīnu jeb Kimeriku, kā tās abas tagad sauc. Lai arī tās abas kopā sagādā planētai 40% izmešu, ar ko daudz labākas ir, piemēram, tās jaunattīstības valstis, kuras gribētu Kioto protokola turpinājumu "pa taisno"? Jo tad tām pašām nebūtu nekādu saistību izmešu ierobežošanas sakarā. To arguments – vēsturiskā atbildība par siltumnīcas efekta radīšanu jāuzņemas bagātajām valstīm. Tā tas varētu būt, taču palaikam upuri tā iejūtas savās lomās, ka nav atšķirami no parazītiem, kuri nevīžo pat sevi kā pienākas sakopt. Tas redzams arī Latvijā. Un tiešām, ja izmešu apjomu samazina Eiropa un Amerika, bet to nedara Ķīna un Indija, kāda pasākumam globāla jēga?
Otrkārt, apskatot to, kas tika likts samitam galdā 7. decembrī, dokumentu dinamiku samita gaitā, valstu un to grupu polemikas kvalitāti, domājot par kopīgo mērķi, rodas iespaids, ka samitu sasaukuši volontieri, nevis gadiem gatavojusi organizācija, kurai lieliski jāzina, kas ir ASV, kas ir Ķīna, kādas ir valstu un kādas ir ietekmīgāko problēmas lobiju attiecības. Galu galā šīs lietas analizētas pašas ANO iepriekšējo gadu ziņojumos. Bet – tā vietā, lai Kopenhāgenā tiktu piepildīta ideja radīt jaunu vienošanos par Zemes aizsardzību no cilvēka, pēc samita vairāk jārunā par vēl vienu – klimatisko – krīzi valstu un starptautisko organizāciju vadītāju galvās. ANO acīmredzot nav tik lielas autoritātes, lai tā tiktu turēta pāri spēlei, nevis vilkta sēdēt pie atsevišķu viedokļu galdiem vai zem tiem. Dažs to darīja, griezdams sev plaukstas un saukdams, ka te notiek apvērsums pret ANO, dažs ieteikdams ar klimata izmaiņām saistītās finansēšanas kontroli nodot Pasaules bankai.
Treškārt, industriālās valstis Kopenhāgenā varen līferēja, meklēdamas ieganstus, lai pašām nevajadzētu sadārdzināt ražošanu. Tas liecina, ka maz tādu, kuri būtu gatavi principiāli mainīt investīciju raksturu un adresāciju. Maz tādu, kas gatavi likt pierauties organiskās degvielas ražotājiem un pārkārtoties par labu alternatīviem variantiem. Maz tādu, kas būtu gatavi kardināli pārkārtot tautsaimniecību, izmantojot zinātnes atklājumus, kuri, ja tic nopietniem, nevis estrādes zinātnes tekstiem, ļautu gan pārvarēt pārtikas krīzi, gan nodrošināt principiāli labāku ekonomikas, ražošanas saskaņu ar dabu. Taču – pār nākotnes apziņu valda nauda.
Iespējams, tāpēc, ceturtkārt, uzmanība tiek pievērsta sekām, nevis cēlonim. Taču cēlonis meklējams cilvēcē, nevis tās sastrādātajā. Bet – velti cerēt, ka ANO vai kāda valsts piedāvās atteikties, piemēram, no ražošanas patēriņam. Tās arī turpmāk apsveiks pašiznīcinošo žurku skrējienu pēc mantām, nevis ieteiks gādāt par cilvēces, cilvēka pašvērtību. Manuprāt, valstu vadītāji attieksmē pret cilvēku un dabu šodien ir līdzīgi tiem cūcīgiem biznesmeņiem, kuriem šad tad iešaujas prātā atmest 10 vai 20 procentus no savas simtprocentīgās cūcības labdarībai. Nevis pārtraukt cūkoties. Izšķirošas politikas vietā tiem liekulība. Un tādi paši liekuļi stāv tiem pretī uz ielām. Kopā tie nevis glābj pasauli, bet realizē pasaules glābšanas komercprojektu. Kad "problēmas" vietā tiks likts cilvēks un dabiska cilvēku saskare, nevis nauda, domāšu savādāk.