Lai arī Latvijas politiķi un Izglītības ministrija ļoti centušies sacūkot šo pirmo septembri, tomēr Otrais pasaules karš, kas sākās šajā dienā pirms septiņdesmit gadiem, bija vēl cūcīgāks notikums.
Lai gan – droši var teikt, ka amatpersonas, kuras atļaujas būt morāli un politiski bezatbildīgas pret savu tautu nākotni lokālos notikumos, ja vien iegadītos attiecīgi apstākļi, brīvprātīgi stātos rindā uz kāda jauna Molotova-Ribentropa pakta vai gļēvu Minhenes vienošanos parakstīšanu. Neraugoties uz to, kurai tautai pašas piederīgas. Jo karš tām šķistu tikai perspektīva biznesa, karjeras forma. Bet nekā cita, izņemot biznesu un karjeru, tām pie dvēseles vairs nav.
Protams, esmu pateicīgs liktenim, ka tas ļāvis man lielāko mūža daļu nodzīvot bez fiziska kara. Lai gan – izrādās, lielāko daļu apzinīgā mūža esmu pavadījis morāla kara apstākļos. Turklāt – ne tikai tāpēc, ka dzīvoju PSRS, bet arī tāpēc, ka Otrā pasaules kara politiskās sekas uzskatu par vienu no galvenajiem iemesliem Eiropas civilizācijas morālai degradācijai, kas provocē tās fizisku iznīkšanu. Neviena cita civilizācija nav bijusi tik agresīva uzmākties pārējo kultūrtelpai. Bet nu tā sāk saņemt atpakaļ, ko pelnījusi. Turklāt – tieši atklātības laikmets, dažādu, dažādās pasaules malās un valodās radītu avotu, informācijas pieejamība pastiprinājis iespaidu, ka visam pa priekšu, arī Otrajam pasaules karam pa priekšu gājusi politiska samaitātība.
Ne tikai nacistiska vai komunistiska. "Kad jautājums par Minhenes sekām tika izcelts kopienu palātā, Čemberlens skaidroja, ka franču un angļu priekšlikums par starptautiskām garantijām Čehoslovākijai, kas tika izteikts pēc Minhenes pakta noslēgšanas, attiecas ne jau uz esošajām šīs valsts robežām, bet tikai uz hipotētisku neprovocētas agresijas gadījumu." (V. Čērčils, Otrais pasaules karš.) Neviens faktiskais kara sācējs caur to nekļūst mazāk vainīgs, bet tas, ka labā Eiropa pie tai redzamām un laikus zināmām (Hitlera, Staļina) kara ambīcijām ar savu klīrīgo izvairību veicināja karotāju apetīti un iedrošināja tos, arī šķiet skaidrs. Un, lai cik partneri runātu, ka tie nekad nav atzinuši Baltijas valstu okupāciju, ij pirms 1939. gada 23. augusta, ij pēc Jaltas un Teherānas, tās vairāk bijušas hipotētiskas runas, kurām kā priekšautiņam vajadzēja piesegt to, ka vispārsludinātie brīvības ideāli, ja vien tie neskar pašus, ir mazāk vērti par savām interesēm un instinktiem. Šodienas ekonomiskā krīze atklāj, ka nekas daudz lielo attieksmē pret mazajiem nav mainījies.
Manā uztverē nosacīti godīgākā nostāja pret šo karu bijusi Vācijai. Acīmredzot zaudētājas statuss, nācijai izteiktie pārmetumi radīja pietiekami reljefu, tautā iespaidīgu pašnovērtējumu, kas cita starpā arī ļāva Vācijai atdzimt ātrāk nekā dažai labai uzvarētājvalstij. Uzvarētājiem pārāk daudz licies, ka uzvara aizstāj pašvērtējuma vajadzību. Un, ciktāl domāt par jaunāko laiku vēstures apcerējumiem to kopumā, tiktāl tie, manuprāt, vairs nekalpo pat nacionālu valstu pašpaziņas uzturēšanai, bet ir pagrimuši politiskā popkultūrā. Vēsturnieku pamatmasa nav vēsturnieki, bet politiski spekulanti, kas tiecas uzturēt aktuālās politikas (ne nācijas) konjunktūrai svarīgus (kara uztveres) mītus vai izdabāt tiem. Un, tā kā uzvarētāju nometnē šie mīti ir traumēti no divām pusēm (aukstā kara politikas noteiktā konjunktūra it kā vairs neder, jaunām draugu–ienaidnieku attiecībām atbilstoša mitoloģija vēl nav pienācīgi izkopta), arī vēsturiskās neirozes šajā nometnē izteiktākas. Domāju, ka daļēji bailes no krieviem, pat esot NATO un ES, mūs nepamet tāpēc, ka joprojām ir diezgan piemēru, kuri liecina, ka globālajā interešu tirgū arvien esam politiska sīknauda.
Arī mūsdienu Eiropas lielvalstīm šķistu labi, ja piepildītos Tolkīna izdoma, ka debesīs ikviens pestītais dabūs savu, savas fantāzijas radīto pasauli. Kas gan tad liegtu šīm valstīm, katrai valstij sasniegt tur tādu ietekmi, kādu tā vēlas, apslaktēt tik un to, kurus tā vēlas? Jo kas gan šo valstu politiķu kara–miera apsvērumos ir būtiski mainījies, salīdzinot ar laiku pirms Otrā pasaules kara? Priekšstati par efektīva mūsdienu kara dabu un tā instrumentiem (ekonomiskiem, informatīviem, bioloģiskiem, tehnogēniem...)? Vai četrdesmit piecus gadus ilgais, salīdzinājumā ar Otro pasaules karu daudz aptverošākais aukstais karš un tā šķietami mieru vēstošais iznākums ir vedis pie divdimensiju politiskās domāšanas celšanās trīs un četrdimensiju augstumā, nevis nolaišanās viendimensiju pakāpē? Jaunai pasaules kārtībai veltītas koncepcijas pastāv oficiālā un pusoficiālā līmenī. Jauni antagonistiskie pāri tiek aktīvi meklēti un konstruēti. Cita starpā tiek paredzēts, ka kapitālisma–sociālisma konflikta pēctecis varētu būt konflikts starp mondiālismu un nacionālsociālismu. Pasaule nav diez ko labojusies, un tās politiķi – tāpat. Tāpēc vēl nav pilnīgi skaidrs, ko kuru reizi var nākties ņemt līdzi uz skolu.