Grautiņš, kas dzemdēja vien reveransus

Iespējams, pērnā gada 13. janvāris varēja kļūt par lūzuma punktu varas un sabiedrības attiecībās. Sociālantropologam Robertam Ķīlim šķiet, ka 13. janvāris par šādu lūzuma punktu kļuva. Iespējams, ir kaut kādas 13. janvāra mācības.

Jo ne jau tikai profesors Ķīlis tur pērno 13. janvāri par vēsturisku datumu. Tāds tas liekas arī, piemēram, Vladimiram Lindermanam, kurš tonakt atsūtīja man īsziņu: "Latiš shvatilsja za buližņik,/Poskoļku žizņ ņe horoša,/ I tut ja latišu spodzvižņik,/

I v nas odna pojot duša." (Tver bruģakmeni latvietis,/Jo dzīve nelaba tam šķiet./ Te mūsu dvēseles kā viena,/ Te gribu es tam līdzi iet.) Pilnīgi iespējams, līdzīgu pacilātību juta vairums ar varas rīcību neapmierināto ļaužu. Nenāk ne prātā apstrīdēt to, ka viņu noskaņojumam bija objektīvs, varas dots pamats.

Taču pašu Doma laukuma mītiņa pēcvārdu es uzskatu par provokatoru stimulētu grautiņu un neko citu. Iespējams, tas bija pašas varas inspirēts tvaika nolaišanas pasākums. Deputāti nobijās nevis no perspektīvas, bet no akmens. Grautiņš tika uzdots par iemeslu vairākiem varas, tostarp prezidenta, reveransiem uz tautas pusi. Taču, ņemot vērā vairākas, arī oficiāli fiksētas, pazīmes, grautiņa cēloņus es vairāk meklētu nevis stihiskā masu protestā, bet blakus tam. Citādi būtu, ja kaut viens cilvēks no grautiņa dalībniekiem vai tā vēlākajiem apjūsmotājiem, kaut viena organizācija, būtu uzņēmušies par notikušo politisku atbildību. Tad pasākums būtu liekams citā kategorijā.

Taču – jo ilgāks laiks kopš tā paiet, jo mazāk redzu iemeslu mainīt savas domas. Tāpēc, ka ne varas, ne sabiedrības kustībās pēc 13. janvāra nesaskatu tādas pārmaiņas, kas tiešām attaisnotu vārdu lūzums vai vēstītu, ka 13. janvāris būtu licis sabiedrības vairumam nomainīt varas lamāšanas hobiju pret nopietniem pašmobilizācijas pasākumiem pienācīgas varas īstenošanai. Kāds tur lūzums, ja nenotiek noskaņojumam adekvāta motivācijas maiņa? Kāds tur lūzums, ja situatīvais risinājums arvien top pieprasīts no tās pašas varas, kuru te it kā neņem par pilnu un uzskata par svešu?

Ja sabiedrības vairākums gatavs rudenī izspēlēt varu starp tiem pašiem, kurus labu laiku nav ņēmis par pilnu, tad tas drīzāk liecina par šā vairākuma liekulību un pilsonisko bezatbildību. Nav jūtams, ka pozīciju – kurš smukāk pasolīs, tam atdošos – dikti daudzi gribētu mainīt pret pozīciju: kurš aicinās rīkoties valstij, tam iešu līdzi. Dažas aicinātāju balsis ir skanējušas, bet tām, redz, nav varas. Ko tās var? Bet varbūt kāda no varas politiskajām organizācijām pēc 13. janvāra ir definējusi savu lūzuma iespaidā apjausto citādību pēc būtības? Varbūt ir kādas pazīmes, kuras liecina, ka kāda no tām gatava savu politisko misiju izspēlēt nevis kā priekšnesumu, kā izrādi tautai, bet kopā ar tautu? Neviena. Vai varbūt mediji ir centušies atklāt un definēt jaunus, potenciālus varas centrus un teikt sabiedrībai, ka tiem vērts pievērst uzmanību? Pasarg", dies!

Pēc 13. janvāra ļaudis ir bijuši uz ielas Bauskā, Līvānos, Rīgā. Var teikt, ka tie aktivizējuši vēl citas varas ietekmēšanas formas (caur Satversmes tiesu u.tml.). Vairākas intelektuāļu grupas piedāvājušas varai evolucionāras atbildes uz jautājumu – ko darīt? Savos pesimistiskajos scenārijos tās paredzējušas stihiskus masu protestus un provocētus etniskus konfliktus. Ja šajās aktivitātēs ir kāds 13. janvāra notikumu iespaids – ļoti labi. Tomēr – neredzu, kādu tieši mācību no šā grautiņa guvusi vara un kādas izpausmes apliecina lūzumu (!) sabiedrības apziņā. Jo vairāk, ja ir piemēri, kas apliecina varas centienus panākt, lai protesti pret oficiālo politiku te izpaužas vien tai pašai oficiālai politikai tīkamā veidā.

Tāds piemērs man šķiet oficiālo instanču ākstīšanās ar 13. janvāra kustības reģistrāciju. Mums var patikt vai nepatikt kustības programmatiskās nostādnes, var patikt vai nepatikt tas pats Vladimirs Lindermans, kurš ir šīs organizācijas līderis – ja organizācija nosaka sevi likuma ietvaros, tā ir tiesīga pastāvēt un darboties legāli. Taču šķiet, ka Uzņēmumu reģistram un Drošības policijai izdevīgāk dabūt šeit nelegālu organizāciju, kuras tēlu varētu, ja kas, vieglāk mistificēt. UR (sk. lēmumus 20.11. un 21.12.2009.), kam, manuprāt, nav bijis iebildumu pēc būtības, spēlē birokrātiskas spēlītes un aizspēlējas savos tekstos līdz tam, ka jaucas lietās, kas jānosaka pašai organizācijai (dibinātāju un partijas attiecības, biedra statuss...). Tā, manuprāt, ir varas pilnvaru pārsniegšana attieksmē pret sabiedrisku organizāciju. Politiska cenzūra. Tas arī vedina domāt, ka iespējamie turpmākie lūzumi šeit būs vairāk vai mazāk agresīvas izrādes, bet neatkarīgu, sabiedrības apziņā patiešām briestošu lūzumu pazīmes tiks visvisādi slāpētas un bremzētas.