Piketus – pa prātam policijai?

Protams, tiem, kuri vēlējās lielus satricinājumus, šā gada 13. janvāris likās tukšs un bēdīgs. Droši vien arī Iekšlietu ministrija bija iedomājusies, ka policijai izdosies daudz spilgtāk apliecināt to, ka tā neēd savu maizīti velti. Nu, izrādās, ka "lieki tērēti vērienīgi policijas resursi".

Turklāt vēl tērēti "ļaunprātīgi". Izrādās, vainīgi piketētāji un citi aktīvisti, kuri pat 13. janvāri neprot uztaisīt tik saturīgu un atraktīvu, lai policija varētu sevi parādīt, kā pienākas.

Ciktāl tās ir privātas ministrijas un policijas vadības domas – var piekrist. Saradies varen daudz protesta estrādes mākslinieku, kuriem sociālais stāvoklis, cilvēku noskaņojums vai kādi vēstures pieturas punkti ir ne vairāk kā iemesls pašreklāmai. Ar protesta estrādi savulaik nodarbojušās un protestus popkultūras līmenī centušās iekopt pat Saeimas partijas (JL, SCP...). Ja izdodas sevi piekabināt kaut kam aktuālam, tad var iznākt, ka topi redzams TV, topi publisks un tevi iegaumē kā cīnītāju. Lai arī faktiski esi vien parazīts, kam prātā labi ja apsaukāt iedomātos pretiniekus un vaininiekus, bet ne jau nu veidot politiku un organizēt masas protesta iemeslu novēršanai pēc būtības. Tiktāl piekrītu iekšlietu sistēmas cilvēkiem. Kā privātpersonām.

Bet – ciktāl tās ir oficiālas ministrijas vai policijas vadības domas, tiktāl – ne jau Iekšlietu ministrijai un policijai būs noteikt piketu un citu protesta akciju saturu. Valsts varai pilsoniskās sabiedrības veidošana te rūpējusi pēdējā kārtā, sabiedriskais sektors ir vājš, un turklāt politisko sabiedrisko organizāciju liela daļa labprātāk laizās ap varu nekā veido sabiedrības apziņu. Tāpēc aktivitātes, kas Rietumos ir ikdiena, te ir bezmaz brīnums. Tostarp policijai. Zvana pirms jaunā gada paziņas no Parīzes, saka – Luvra streiko, Pompidū centrs streiko. Aldziņas par kādu nieku samazinātas. Saka – pasts streiko. Negrib privatizāciju. Te, ja kāda atsevišķa kantora darba cilvēki ar iedomāsies paši par sevi publiski nostāties pret darba devēju, pārējā publika tos visticamāk turētu par dīvaiņiem un justu līdzi. Ne vairāk. Te nav solidaritātes skolas. Tāpēc nav ko brīnīties un sašust, ja cilvēki, kuriem nav bijis politiskās skolas, bet kuriem stāvoklis valstī ķeras pie rīkles, dara kā zinādami un mācēdami. Viņi mācās. Nav šaubu – izmācīsies. Manā uztverē Gints Gaiķēns trešdien ar pacēlāju lauzās ne tik daudz līdz Šlesera logam, cik cauri varas muļķībai. Neizlauzās. Toties varas muļķība, nespēja tikt galā ar nevardarbīgu protestu bez varas lietojuma arī atklājās. Manuprāt, tieši varas reakcija uz protestiem to kopumā, politika saistībā ar protestu iemesliem ir tā, kas virza situāciju arvien tuvāk agresīvām protesta formām.

Iespējams, represīvās struktūras to apzinās. Taču, vai nu optimizācijas dēļ ar aģentūru kļuvis pašvakāk, vai arī kvalifikācija nav tāda, lai spēja saost, kas sabiedrībai galvā, būtu perfekta, iznāk pārspīlēt. Iznāk mobilizēt policijas resursus tādā apjomā, kas neatbilst reālai kārtības uzturēšanas vajadzībai. Tā, manuprāt, ir iekšēja sistēmas problēma un vaina. Ne jau nu nemākulīgie piketētāji te tie ļaunprāši. Vai arī iekšlietu sistēmas, spēka struktūru vadītāji uzskata, ka labi sargājuši kārtību tik tad, ja atbraukuši pie izsistu zobu un stiklu čupām, pie izdemolētām, izlaupītām bodēm vai līķiem? Manuprāt, kārtība sargāta jo labāk, jo mazāk jāņemas ar nekārtības sekām. No sabiedrības puses skatoties, policija trešdien normāli darīja savu darbu. Ar kādiem resursiem – tā nav sabiedrības problēma. Un nav vajadzības piekopt demagoģiju un vainot sabiedrību neadekvātā policijas piesaistīšanā, lai tik izspiestu pilnīgi pelnīto samaksu par virsstundām.