Riteņa kultūra

© f64

Manuprāt, autobraucēji un riteņbraucēji to kopumā ir viens otra vērti. Abu braukšanas kultūra Latvijā ir tik zema, ka bieži liekas – tie izmanto savu braucamrīku nevis tādēļ, lai tiktu no A līdz B, bet pārākuma vai baiļu (proti – mazvērtības izjūtu) izrādīšanai.

Līdzko kāds te dabūjis savu tačku, tā ar viņu notiek apmēram tas pats, kas notiek ar daudziem no tiem, kuri dabūjuši ieroci vai varu. Var teikt, ka riteņbraucēji uztver «parastus» cilvēkus (gājējus) kā pašvaldību deputāti, bet autobraucēji – kā Saeimas kungi un priekšnieki. Lai arī tam, ka tu esi dabūjis savās rokās kādu aparātu (varu), vajadzētu nozīmēt pastiprinātu sasaisti ar vārdiem «disciplīna» un «atbildība».

Taču uz ietvēm ar velosipēdistu dalību notikušo satiksmes negadījumu dinamika (šogad par 24% vairāk nekā pērn) liecina, ka prevalē vārds «izlaidība». Manuprāt, uz ietves gājējs var cerēt, ka respektēts tiks tieši viņš, nevis kāds cits. Gājējs uz ietves var nosacīti pastāvēt savā nodabā, kādēļ ir samērā neaprēķināms. Ja viņam pēkšņi iegribas lēkt soli pa kreisi, viņš var to atļauties. Viņš var atļauties pēkšņi doties pretējā virzienā, noliekties, lai aizsietu kurpju šņores, ieraudzījis paziņu, aizmirst par visu citu… Ietve – tā ir gājēja monopols. Ne absolūts, bet tāds, kur jārespektē nevis velosipēda tehniskās iespējas un braucēja gribēšana efektīgi izbraukt šo «šķēršļu joslu», bet katra gājēja un to kopuma kustības paradumi un varbūtības.

Ja tas pārstāj būt pašsaprotami, tad ir labi, ka velosipēdisti to kopumā tiek pārvietoti no ietvēm uz brauktuvēm – tuvāk saviem ar citu transportlīdzekli bruņotajiem līdziniekiem. Varbūt ciešāka nekā līdz šim saskare tiem (mums) iemācīs braukt, proti – adekvāti reaģēt uz satiksmes plūsmā notiekošo un nenervozēt ar savām vājībām citus braucējus. Pats neesmu nekāds eņģelis un arvien uzskatu sevi par vadītāju, nevis šoferi. Jo man vēl daudz jāmācās un jāapzinās, lai tiktu tuvāk tiem, kurus uz trases respektēju vairāk par ceļu policiju – šoferīšus (un arī velobraucējus) ar lielo burtu. Kad tāds gadās plūsmā, plūsma kaut kā pati no sevis sakārtojas, neraustās, laikus reaģē uz braukšanas apstākļiem. Un parasti katrs tiek ātrāk galā nekā tad, ja sevi ņemas izrādīt agresīvie bremzes.

Protams, kad esmu pie stūres, man gribas, lai velosipēdisti ir kur citur. Kaut vai uz ietves. Jo uz ielas es tos uztveru kā dotumu, ar kura kopumu man diemžēl jārēķinās kā ar draudu. Bieži nākas braukt pa trasi Rīga–Vecāķi. Daždien vasarā Vecāķu prospekts ir velosipēdistu pārpilns. Ko tik nav nācies redzēt! To, ka ģimene (vecāki un divi bērni ap 10 gadiem) braukdami ietur kārtīgu maltīti (čipsi un dzēriens). Ne viņi vienīgie, kuriem tīk ar vienu roku ēst, ar otru dzert. Redzēju, ka puisi, kurš nez kāpēc bija sadomājis vest piepūstu gumijas laivu, vējš iepūš priedēs. Labi, ka ne virsū plūsmai. Redzēju, ka velosipēds velk piekabi, bērnu ratiņus, skrituļotājus, atkritumu konteineru, zirgu… Kreisais pagrieziens vairākumam sagādā lielas grūtības. Vēlos vakaros esmu gribējis dažam bez kādas gaismas ieteikt, lai aizsien acis, varbūt tad viņš vēl vairāk saplūdīs ar tumsu. Utt. Sevišķi mani pārsteidz, cik daudzi, blakus esot veloceliņam, tomēr izvēlas brauktuvi. Protams, man ir diezgan ko teikt arī par autovadītājiem. Piemēram, to, ka varbūt vien katrs desmitais, ja tam priekšā velosipēdists, kuru, teiksim, es vēl neredzu, vīžo parādīt apdzīšanu. Utt.

Domāju, ka izmaiņas satiksmes noteikumos nekādas lielas pārmaiņas velosipēdistu braukšanas paradumos neviesīs. Tam trūkst ij kultūras, ij apstākļu. Piemēram, ja trešdaļai nav tiesību, tad vairums no tiem, dabiski, «nejūtas uz brauktuves droši» un legāli vālēs pa ietvēm, kā līdz šim. Vai – ja «ātrajās» Rīgas ielās velosipēdistiem būs ļauts braukt pa ietvi, tad pa kurieni lai viņi brauc «lēnajās» ielās, kur brauktuvju malas noparkotas no vienas vietas? Vēl – veloceliņi ir laba lieta. Taču man liekas, ka Rīgas dome izbraucienu ar velosipēdu tur pamatā par izklaidi un pakārtot veloinfrastruktūru lietišķākām iespējām sevišķi nesteidzas.

Savukārt autovadītāji un velosipēdisti cits citam tā arī paliks riska un stresa faktors. Jo saprast, ka «vējš galvā nav ceļavējš», ir kultūras, pieredzes un normālas psihes lieta.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais