Acīmredzot haotiskas cilvēku plūsmas, neapjēgta un nenovērtēta lielas cilvēku masas ienākšana kontinentā ir ES politikas prioritāte. Acīmredzot ar multikulturālisma izgāšanos nav diezgan un oficiālā Eiropa apzināti turpina pārtaisīt ES par Bābeles torni.
Tāds iespaids rodas arī tāpēc, ka ārējā migrācija, sevišķi, ja vērot bēgļu plūsmas, kuras ierodas Eiropā pār Vidusjūru, tiek uztverta tikai kā vienvirziena (Eiropas) problēma. Eiropa pati to veicina. Piemēram, Eiropas migrācijas reformas programmas desmit punkti gan paredz nelegālo migrantu atraidīšanu, bet, kamēr programma nav spēkā, nav jēgas to piesaukt. Nez vai šodien, ņemot vērā, ka daža valsts (Lielbritānija) migrācijas radīto problēmu dēļ jau gatava pamest ES, var runāt par kādu visai Eiropai labvēlīgu antropoplūsmu pārvaldi, pārraudzību savienības ietvaros.
Taču – pirms runāt par bēgļu kvotām, ir jābūt gan reālam antropoplūsmu novērtējumam, gan iespējami perfektai to pārvaldei un pārraudzībai gan atsevišķu dalībvalstu, gan visas ES ietvaros. «Antropoplūsma» – tas ir plašāks jēdziens nekā «migrācija» (te nāk klāt arī dzimstības, mirstības parametri, izmaiņas sociālajos līmeņos, konfesiju nomaiņa…). Tātad lielās līnijās – «migrācijai» jāliek klāt «identitāte». Un tad varam vērtēt antropoplūsmas kā indentitāšu (iedzīvotāju kopuma, tautas rakstura izmaiņu) transformācijas masveida procesu. Ja esam ierakstījuši Satversmes preambulā, ka Latvijas valsts izveidota, «balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem», ja tur vēl teikts, ka «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa…», tad nevēlēšanās atklāti vertēt esošo un paredzamo antroplūsmu summāro iespaidu var ātri vien padarīt šo preambulas vārdu jēgu fiktīvu. Lai tā nebūtu, ir laikus, ir nekavējoties jāatbild vismaz uz diviem jautājumiem.
Vai Latvijas pamatiedzīvotāju izbraukšana kopā ar gaidāmo (prognozējamo) imigrantu masu ir (būs) sociāli nozīmīgs process? Un – vai mums, ņemot vērā visu antropoplūsmu virzības vektorus, to summāro ietekmi uz Latviju, ir pietiekami stabilitātes, nācijas dzīvesspējas, lai noturētu pozitīvu kaut vien to, kas rakstīts Satversmes preambulā? Tadā gadījumā, ja te nosauktie procesi ir mums sociāli nozīmīgi, tikai viennozīmīga atbilde – jā! uz otro jautājumu dod mums tiesības bez kādiem priekšdarbiem sākt runāt kaut vai par bēgļu kvotām. Bet – kur ir atbildes uz šiem jautājumiem? Vai vismaz pamatojums, kāpēc tie ir tiktāl nebūtiski, ka var iztikt tikai ar matemātisku dalīšanu? Savāciet bēgļus, kas jums nolemts, un apklustiet!
Man ir žēl bēgļu, kurus transportē pusbandīti. Bet – kāpēc valstis, no kurām bēg, nav ne mazākajā mērā centušās padarīt šo tā saucamo inflatīvo (prom no kaut kā – no kara vai PSKP) antropoplūsmu par lineāro? Proti – haotisku mukšanu par organizētu bēgļu transportēšanu uz iepriekš norunātām vietām? Vai tad antropoplūsmu pārvaldīšana nav viens no svarīgiem katras valsts uzdevumiem? Vai arī šīm valstīm ir svarīgi, lai bēgļi no tām bēg uz neatgriešanos?
Tāpēc, ka ne padomju (tā laika imigrācija), ne esošā vara (jaunā emigrācija) Latvijā nav pienācīgi gādājušas par to, kas tagad noteikts Satversmē, mēs nevaram atļauties pavirši uztvert to, ko ES vadība, manuprāt, uztver ārkārtīgi pavirši. Latvijai (ES?) nav atbildes pat uz jautājumu, cik tad, līdz kādai robežai valsts (ES) var atļauties finansēt dažādas migrācijas programmas? Man šķiet, ES nav ne idejas, ne racionāla priekšstata, kā pārvaldīt antroplūsmas ES telpā. Turklāt savādi, kāpēc ES liekas neredzam, piemēram, Džona Hovarda valdības pieredzi, kuru Austrālija atcerējās 2013. gadā un kurai pateicories imigrantu plūsmu 2014. gadā atkal izdevās samazināt no tūkstošiem līdz dažiem. Tostarp dažā Eiropas valstī imigranti jau kļūst par savdabīgiem kolonizatoriem. Proti – tie nemaz negrasās iekļauties vietējā vidē, bet uztiepj tai savu identitāti. Ja pieņemt preambulā definēto, Latvija ko tādu nevar atļauties.
Taču – ne ES, ne Latvijas politikā pagaidām nav redzamas garantijas, kas šādu iespēju izslēdz.