Degradācijas legalizācija

Savākti 10 000 parakstu par labu marihuānas legalizācijai. Nav savākti 10 000 parakstu par labu alkohola pārdošanai no 21 gada vecuma, par smēķēšanas ierobežošanu publiskā telpā, par brīvu no ĢMO Latviju, par Latvijas mežu saglabāšanu, par veselības aprūpi katram Latvijas iedzīvotājam… (sk. manabalss.lv).

Prioritātes noskaidrojas. Publika vēlas vairāk izlaisties nekā būt vesela. Arī diskusiju par marihuānas legalizāciju tā grib uzturēt lietošanas, nevis nelietošanas zonā. Teju par galveno argumentu izvirzot to, ka marihuāna ir nekaitīgāka par tabaku un alkoholu. Tad kāpēc uzsvērta tiek marihuānas dekriminalizācija, nevis tabakas un alkohola kriminalizācija? Tādā garā, līdzīgi homoseksuālismam, vēl viena problēma no būtībā tautas veselības problēmas tiek taisīta par politiskas vārīšanās vai preču tirgus problēmu.

Ak, no marihuānas man nekad nav ļauns prāts, bet, ja es būtu zilītis, tad gan jūs dabūtu trūkties. Ak, marihuānas legalizācija Nīderlandē (cofeeshop) ļāvusi noturēt narkomānijas dinamiku 1980. gada līmenī. Ak, marihuānas legalizācija samazinās zāles cenu 100–300 reižu, kas, valstīm, uzliekot savus pārāk brīvas pieejamības ierobežojumus, ļaus pamatīgi nopelnīt. Ak, Anglijā savulaik par kaņepju audzēšanu deva pilsonību. Utt. Domāju, ka politiskā problēmas odere ir šūta no principa: baru vajag valdīt, un baram tādēļ vajag dopingu. Tādu, kas visvairāk kaitētu tikai pašam (bet iespējami milzīgam) lietotāju baram. Un pats bars taču pieprasa – legalizēsim negatīvo. «Nekaitīgās» dozās. Tādu dozu negatīvajam nav. Gala rezultāts šā vai tā būs degradācija. Paģērēta tiek degradācijas legalizācija.

Tā nav, ka es galīgi nezinātu, pēc kā tēma garšo. Neesmu lietojis hibrīdus, alkoholā vai acetonā vārītas kaņepes… Taču jaunībā mācījos skolā kur daudzu tautību bērnu dēļ, visu varēja dabūt. Cik atceros, heroīns un opijs nāca no Turkmēnijas, anaša un kaņepes no citas Vidusāzijas... Izmēģināju. Pīpēju, riju, zelēju un dūros. Bet – mans organisms nesagādāja man nevienu no daudzām aprakstītām labsajūtām. Tikai sliktu dūšu, vemšanu un galvas sāpes. Starp citu, par marihuānu man ir salīdzinoši labas atmiņas. Bet – blakus redzēju puikas, kurus marihuāna aizvilka uz smagajām narkotikām. Un kopš tā laika man riebjas romāni, kuru autori – narkomāni apraksta savas «ciešanas». Jo es, droši vien salīdzinoši maz, tomēr esmu redzējis tiem līdzīgu ļaužu mīļo cilvēku ciešanas.

Bet – var pieņemt, ka tā sauktā nulles tolerance tiešām cietusi sakāvi. Lai arī nav skaidrs, kas ar ko cīnījies. Iespējams, cīnītājus barojis gan budžets no valsts puses, gan narkomafija. Un tas, ka, piemēram, Ričarda Niksona 1971. gadā izsludinātais karš ar narkotikām ir prasījis vairāk nekā triljonu dolāru, nedodams pagājušajās desmitgadēs būtisku rezultātu, var nozīmēt arī problēmas sabotāžu no valsts struktūru puses un narkotirgus lobiju svaru. Tas attiecas arī uz Latviju šodien. Arī tāpēc viegli secināt, ka narkotiku kriminalizācija vedusi tikai pie ieslodzīto un saistīto noziegumu skaita palielināšanās, bet ne pie lietošanas samazinājuma.

Tomēr arī legalizācijas adepti (piemēram, V. Menninga salīdzinošais pētījums par alkohola, tabakas un marihuānas kaitējumiem) atzīst, ka arī marihuānas lietošana rada negatīvus eksternālos efektus (respiratoro kaišu iespējamība par 20% augstāka pret vidējo līmeni, zāles pīpētāji par 30% vairāk nekā nepīpētāji pakļauti avāriju izraisīšanas riskam….), kādēļ to nedrīkstot pilnībā atstāt brīvā tirgus pašregulācijas ziņā. Vajadzīga ierobežojoša valsts regulācija (nodoklis, akcīze, tirgošanas ģeogrāfija un vietas…). Kā sagatavojušies legalizācijas adepti Latvijā no šīs puses? Kā tie garantēs «tīru» tirgu – bez krutkām un kontrabandas? Kā garantēs, ka tie, kurus līdz šim atturēja liegums, nesāk lietot? Kā pasargās Rīgu no Austrumeiropas narkotūrisma galvaspilsētas goda? Kā panāks pozitīvus, ne jau tirgus, valsts kases vai pat narkonoziedzības, bet kaut vien tautas veselības rādītājus? Utt. Atbildes šiem aicinātājiem uz negatīvo nav.

Varbūt tā tikai sakritība, bet pamatā visādu perversiju legalizācija veikta vai grasās tikt veikta valstīs, kur krīt progresa dinamika, no kurām tā pārvietojas uz citiem pasaules reģioniem. Rietumu valstīs.