Savācēji nav vadītāji

Arvien vairāk jūtams, ka krīze kalpo kungiem par attaisnojumu nevis situācijas vadībai, bet tās "savākšanai". "Savākšana" rit vairākos virzienos. Viens no tiem saistīts ar lielāku izredžu nodrošinājumu nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Pie šādiem "savākšanas" darbiem var minēt, piemēram, Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas pasākumu, ar ko dikti norūpēts Jaunais laiks. Tā varētu neteikt, ja publiski parādītos sabiedrībai diskutējams apvienošanās pamatojums, kurā būtu redzama gan gaiša perspektīva, gan labāko darbu un ideju pārmantojums no abām organizācijām. Bet pa priekšu iecerei danco iespējamo nākamo priekšnieku kandidatūras, tāpēc skaidrs, ka tas ir priekšvēlēšanu gājiens. Vadošā koalīcijas partija tiecas dabūt sev ruporu.

Cilvēkiem varas bezcerību visvairāk, protams, atklāj traģikomiski ciniskā valdības nespēja tikt galā ar pārvaldes optimizāciju gan strukturālā, gan atsevišķu resoru vai pat atsevišķu amatpersonu līmenī. Vārds "vadīt" te pagaidām galīgi nevietā. Krīze, izsludināta visiem saistoša ekonomija, bet cik jau nav bijis medijos faktu, ka ministri līferējuši ar sava aparāta apmaksu tā un šitā. Taču – visi ministri savās vietās, neviens nav patriekts. Tātad – politiķi nemaz nav pret resoru aparātu pūlēm pārziemot bez krīzes. No vienas puses – šādu attieksmi arī var skaidrot ar gaidāmajām vēlēšanām. Birokrātija – tā šobrīd ir sociāli monolītākā un varas partijām vistuvākā vēlētāju daļa. Tā ir monolītāka par pensionāriem, kuri turklāt tikuši no kungiem pamatīgi aizkaitināti. Pataisīt ierēdņus par protestētājiem ir varai daudz bīstamāk nekā pataisīt par protestētājiem pensionārus vai skolotājus. Tāpēc – no otras puses – varbūt var teikt, ka politiķi birokrātijas valsti te ir pārāk un nu jau sev par sliktu ielaiduši. Tandēmā "politiķi–birokrāti" pēdējie ir spēcīgāki un pagaidām attieksmē pret savu kastu vai sektu spējuši noteikt valsts dienaskārtību pat vairāk nekā SVF. Politiķi ir atkarīgi no birokrātiem, jo pēdējie turklāt nodrošinājuši arī politikas korporatīvo, aizkulišu pusi. Varbūt tāpēc birokrātija krīzes laikā nespēj darboties kā atbildīgs izpildvaras instruments, varbūt tāpēc vara kopumā nedomā par savu pamatpienākumu – organizējošo atdevi valstij, sabiedrībai, bet tikai par pašsaglabāšanos. Par to, kā iespējami lielāku valsts kasē ienākošo nodokļu daļu neatdot atpakaļ to maksātājiem. Vara "savāc" valsti varai kā pašmērķim.

Manuprāt, jaunā Rīgas dome darbojas pēc tā paša parauga, un cerības, ka pašvaldību vēlēšanu iznākums nesīs labāku politiku, visticamāk būs veltas. Jaunās RD pasākumu kopums pagaidām liecina ne tik daudz par mērķtiecīgu tendenci mainīt municipālās politikas kvalitāti šajā pilsētā, cik izveidot spēcīgu varas placdarmu koalīcijas partiju startam uz Saeimu. Lai gan - atsevišķas pazīmes liecina, ka Ainaram Šleseram īsā laikā izdevies "savākt" daļu Nila Ušakova. Arī tāpēc abu koalīcijas partneru gaišā nākotne ir diskutējama. Vai tā būs situācija, kad partneri, viens otru papildinot, gūs lielāku efektu nekā strādādami pa vienam, vai arī līdz Saeimas vēlēšanām mēs pieredzēsim, ka daļa SC aktīvistu pārbēg uz LPP/LC, nemaz nav skaidrs. RD darbu un vadoņu publisko izteikumu kopums jāvērtē atsevišķā komentārā. Te – tikai viens "savākšanas" piemērs.

Šā gada 25. augustā RD pieņēma nolikumu nr. 9, ar kuru grozīja bāriņtiesas funkcijas, paredzot, ka bāriņtiesa turpmāk īsteno arī "bērnu tiesību aizsardzību Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā...". Nolikums pieņemts, atsaucoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likumu (73. p. 1.1.) un likumu Par pašvaldībām (15. p. 1., 8. un 23.). Laikam RD dikti vajag likvidēt Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centru (RBTAC), kādēļ tā visai ciniski atļaujas "savākt" vienās rokās funkcijas, kas vienās rokās nevar būt. Pirmkārt, RD ar šo nolikumu uzdod bērnu tiesības ne par vispārēju, bet par iekšēji regulējamu normu. Bērnu tiesības ir tas, ko vietējais feodālis par tādām uzskata. RD minētajā Valsts pārvaldes iekārtas likumā teikts, ka iekšējo normatīvo aktu kompetenci, saturiskos nosacījumus nosaka to saturs, nevis nosaukums u. tml. No tā es tad arī taisu secinājumu, ka RD uzskata – bērnu tiesības un to aizsardzība ir domes iekšēja kompetence, kas regulējama ar "iekšējiem normatīviem aktiem". Bērnu tiesību deklarācija un Konvencija par bērna tiesībām ir pakārtotas nolikumam nr. 9. Otrkārt, domes amatpersonas vismaz skata pēc varēja nolikuma komentāros minēt kādu piemēru no civilizētās pasaules, kur tiesībsargājošas, tiesībuzraudzības funkcijas tiek iekļautas izpildstruktūras funkcijās. Turklāt – ir tur sekundāras nevis primāras. Vai tā ir Oslo, Stokholmā, Kopenhāgenā...? Treškārt – kas tad pēkšņi iekodis SC un LPP/LC domes runasvīriem, ka tie nu griež savas mēles uz otru pusi? Pretī tam, ko Baštika kungs pērn teica saistībā ar gaidāmo ekonomiju: "Būs lielāka slodze bērnu stāvokli uzraugošajiem dienestiem" (Neatkarīgā, 11. 09. 2008.). Tātad – būs vairāk ij ko izpildīt, ij ko uzraudzīt. Kāds ir būtiskais pamatojums RBTAC likvidācijai? Manuprāt, ne RD, ne bāriņtiesas, ne, iespējams, arī RBTAC nav, kā nākas, apdomājuši šībrīža problēmas apjomu. Vai kāds no tiem, piemēram, ir fiksējis, ka pārmaiņas izglītības sistēmā tā, kā tās notiek, lielā mērā ierobežo ij bērnu tiesības uz sociālo drošību, ij tiesības uz atbilstošu dzīves standartu (mājām)? Vai tie ir gatavi mest varai acīs to, ka bērns šajās pārmaiņās tiek uztverts nevis kā tiesību subjekts, bet kā objekts? Otrādi – RD ar šo nolikumu ir atzinusi, ka vēlas, mazākais, formalizēt bērnu stāvokļa uzraudzības tiesībsargājošo pusi. Bet tikpat iespējams, ka tā kaut kādu savu pilsētas "savākšanas" apsvērumu dēļ vēlas degradēt bērnu tiesību aizsardzības sistēmu Rīgā.

Svarīgākais