Lēmums – palieciet bedrē!
Kā mediju patērētājam man liekas, ka Grieķijas stāsts mums netiek stāstīts no sākuma. Turklāt man šķiet, ka tas (arī pēc pirmdienas vienošanās ES priekšnieku līmenī) tiek stāstīts no jostasvietas uz leju.
Jo pretējā virzienā stāsta beigās rēgotos smadzenes un pamattēma būtu ekonomikas izaugsme, nevis parādu bedre savā galīgumā. Turklāt man gribētos, lai Grieķijas reālās izredzes tiek atklātas ja ne globālā, tad vismaz ES kontekstā.
Ja vērtēt parādu dinamiku pasaulē, tad mājsaimniecību un korporatīvo parādu jomā tā ir pasīva, toties valstu parādi (2007.–2014.) auguši (5,8% pret 9,3%). Krīze garām, bet parādi turpina augt. Summārā parāda līdere ir Japāna. 400% pret ekonomikas vērtību. Grieķija te sestajā vietā. Aiz Īrijas, Singapūras, Beļģijas un Nīderlandes. Bet – ja runāt par valdības parādu, tad grieķi ir otrie. Skaidrs, ka valsts finanses nav kārtībā (sk. L. Valdmans, Aizņemšanās globalizācija).
Tātad – arī saistībā ar Grieķiju būtu loģiski atbildēt uz jautājumu – kāpēc parādi aug ātrāk nekā ekonomikas? Kāpēc nauda kļūst neefektīvāka un neefektīvāka?
Turklāt es nesaprotu, kāpēc Grieķijas kokvilnu tagad vērpj Turcijā? Kāpēc pasūtījumi Grieķijas kuģubūvei tagad tiek izvietoti Ķīnā? Kāpēc Grieķijas olīvas, ar kurām lieliski prata apieties paši grieķi, tiek spiestas Itālijā? Utt., u.tml. Un – kāpēc no Grieķijai pirmdien pielemtā 86 miljardu eiro kredīta 25 miljardi tiks banku restrukturizācijai. Ko tad Grieķijā piecus gadus darīja aizdevēju «eksperti»? Skatījās, lai no parādu naudas bagātie (ne tuvu ne tikai grieķi) kļūst bagātāki, nabagie nabagāki? Kāpēc par parāda restrukturizāciju nebija iespējams runāt šajā laikā? Vietējie politiķi un «kapitālisti» izpaudušies nevis kā saimnieki, bet kā ierāvēji. Bet, ja Grieķijas šodienas situācija, ekonomiskā nelīdzsvarotība veidojusies vismaz kopš 2002. gada, kāpēc nebija iespējama tās savlaicīga revīzija? Kāpēc situācijā, kad Grieķijas valdība nespēja finansēt savus izdevumus, kredīts neuzlaboja stāvokli, un tas ļāva grieķiem domāt, ka aizdevums tiem dots nevis viņu, bet vācu un franču banku glābiņam. Proti – bija kreisās valdības iemesls. Un – kāpēc ES priekšnieku stāstos arī tagad nav skaidri redzama Grieķijas produktivitāte? Tikai parādu bedre. Man šķiet, ka ES priekšnieki pirmām kārtām ir norūpēti nevis par Grieķijas ekonomisko stāvokli, bet par Grieķijas politisko režīmu («ar kreiso valdību runāt nav iespējams» u.tml.), par Grieķijas uzdrošināšanos konfliktēt ar ES. Paklausības paraugvalsts Latvijas politiķiem tas nav saprotams.
Tieši ES priekšnieku pozīcija varētu būt iemesls Edvarda Lūkasa jautājumam – kāpēc gan atbalsts Grieķijai ir svarīgāks par atbalstu, teiksim, Ukrainai un kāpēc par grieķu būšanām jāmaksā, teiksim, Latvijas nodokļu maksātājiem. Jo savā starpā rēķinus kārtojuši nelieši un idioti. Nelieši apčakarējuši Grieķiju, bet idioti iedomājušies, ka varēs kaut ko mainīt uz neliešu rēķina. Taču lēmumi liecina – ja ar kas turpmāk mainīsies, tad uz Eiropas nodokļu maksātāju, nevis neliešu rēķina. Man šķiet, ka, piemēram, Vācijas nodokļu maksātāji to saprot. Tiktāl, ka vara to jūt un Vācijas stingro (vai, kā daži raksta, vienaldzīgo) pozīciju attieksmē pret Grieķijas lietām nosaka arī varas spēja atskatīties uz saviem nodokļu maksātājiem un prognozēt viņu iespējamo reakciju.
Tostarp pirmdien 17 stundās izsēdētais, manuprāt, var būt iemesls protestiem, teiksim, Spānijā vai Portugālē. Jo tas nebija Grieķijas vai ES uzplaukumam radīts piedāvājums, bet tikai ES priekšnieku pieejas status quo saglabāšana. Griba joprojām investēt Grieķijas ekonomikā nevis naudu, bet (savus) parādus. Tas uzturēs trīsas nestabilajās ES dalībvalstu ekonomikās. Grieķijā tas (līdz ar to, ka premjera Alekša Cipra parlamentam iesniegtie priekšlikumi nozīmē platu soli pretī paša solītajam), iespējams, nozīmēs valdības maiņu. Taču eirobaņķieri šā vai tā varēs būt droši, ka viņu alkatība šajā zemē netiks izskausta.
Grieķija tika nolemta palikšanai parādu bedrē. Jo neredzu gribu kaut ar ārējiem instrumentiem pakārtot tās ekonomiku uzplaukumam. Tomēr te es nepiekrītu Lūkasa kungam, kurš uzskata, ka laba risinājuma dēļ ES jākļūst par impēriju. Jo manā izpratnē viņš tādā garā aicina ES kļūt par pilnīgu transnacionālā kapitāla impērijas vasali.