Globālā konjunktūra un tās svārstības nav ne vainīgas pie Sūnu ciema pašu mājās, ne atbildīgas par to. Nav jāgaida izeja no vispārējās krīzes, lai izslaucītu pagultes un nomazgātu muti. Jo vairāk – krīze nav iemesls, lai spļautu uz grīdas, apdzertos un dzīvotu mēslos. Tāpat krīze nav attaisnojums tam, ka politikā aizkulises paplašinās, bet publiskā telpa sarūk.
Latvijā nav institūta, kura uzdevums būtu kvalificēti vērtēt visa valsts laukuma un tajā notiekošo darbību kopsakara efektivitāti. Valdība to nedara. Eksperti dod priekšroku situācijas fragmentu citēšanai un vērtējumam, taču izvairās vērtēt politisko režīmu kā tādu un tā rīcības kvalitāti. Tā sauktās neatkarīgās iestādes labi ja norāda uz kādiem sistēmas augoņiem vai novērš tos. Retoriski tās šad tad gan ieminas par institucionālām kādas problēmas metastāzēm, taču analītiski (tostarp ierobežoto pilnvaru un resursu dēļ) līdz to novērtējumam netiek.
Bet tieši šāds novērtējums, īpaši krīzes laikā, šķiet ļoti vēlams. Jo krīze ir labs iemesls sakārtot valsti, nevis kārtot rebes. Krīze ir labs iemesls sadot pa ausīm tiem, kas kārtojuši savas rebes uz valsts rēķina. Atbildīgu cilvēku kvalificētai diskusijai par valsti, manuprāt, jābūt avīzes komentāra pamatam. Man šāda pamata bieži nav. Bet neskaidrība liek domāt par viltvārdību un politikas pašmērķiem, nevis valsts mērķiem. Piemēram. Cik lielā mērā novadu reformas un finanšu politikas spiediena rezultātā vietējā vara tapusi pārinstrumentēta par centrālās birokrātiskās, partiju varas zemāko posmu? Cik lielā mērā vārds optimizācija Latvijas varas izpildījumā bijis sinonīms vārdam reiderisms attieksmē pret iedzīvotāju sociālekonomisko potenciālu? Piemēram, cik lielā mērā mazo skolu likvidācija saucama par optimizāciju, cik – par teritoriju atbrīvošanu no ļaudīm? Vai – cik lielā mērā pārvaldes strukturālā reforma, kuras kontūras publiski joprojām nav tveramas, paredz nevis demokratizēt pārvaldi, bet iekopt tajā birokratizētu subordināciju un unifikāciju? Un – cik lielā mērā tā sauktais taupības režīms tiek izmantots kā politiskas regulēšanas svira?
Mana atbilde, vadoties no publiski pieejamās retorikas un informācijas kopuma, ir – lielā mērā. Turklāt šādā pieejā es saskatu tendenci novājināt tautu un nostiprināt varu. Turklāt – tendenci novājināt vai pakļaut arī (nosacīti) neatkarīgos varas kontroles institūtus, kuru resursi un pilnvaras krīzes laikā būtu jānostiprina. Cerībā, ka viņu pilnvērtīga rīcībspēja atdos valstij vai ietaupīs tai vairāk naudas, nekā atvēlēts šo iestāžu budžetiem. Piemēram, kā vērtēt valdības iegribu regulēt Valsts kontroles budžeta pieteikumu, pirms tas nonāk Saeimā? Es to vērtētu kā budžeta taisīšanu par politiskas ietekmes sviru. Par vēlmi iztaisīt VK atkarīgāku no izpildvaras, nekā tā ir šobrīd.
Mums te politiskais spiediens ir gan ūdensvadā, gan gāzes trubā, gan benzīna tvertnēs, gan prokuroru kafijas kannās un tiesnešu tējas maisiņos. Tās mums ir politiskas preces, un tām ir politiskas cenas. Diemžēl šim politiskajam spiedienam te nav pienācīga sociāla pretspiediena. Tāpēc vēl jo vairāk būtu vērts respektēt tos oficiālos vai sabiedriskos institūtus, kuri izrāda vēlmi kaut cik pievērst varu valstij. Citādi šķiet, ka šķērdēšanas režīms no valsts pārvaldes nekur nav pazudis. Tas tik vien kā uzbūvējis un aizstūmis sev priekšā fasādi, ko nosaucis par taupības režīmu. Kamēr skolotāji, ārsti un vēl citi labi ļaudis kaut cik taupa, šie paslepus dara kā pieraduši. Ceļ sev algas, pieprasa lielākus otkatus, manipulē ar budžetu... Jo tuvāk Saeimas vēlēšanām, jo vairāk būs manāms, ka vēlme padarīt (krīzes) budžetu (arī municipālos budžetus) par savtīgu politisku intrigu ķīlnieku te ir dikti liela.