Politiķi gatavojas karam, provokatori – baida ar to

Ja tiek sludināts, ka mana zeme var kļūt par militāra uzbrukuma objektu, ka man jārēķinās ar kara importu, tad es no tiem, kas šo vēsti laiku pa laikam pauž, gribētu zināt arī to, kam jānotiek, lai potenciālais agresors (agresori) uzbruktu Latvijai.

Kādam apstākļu kopumam jāveidojas gan pašās potenciālajās agresorvalstīs, gan starpvalstu telpā, lai militārais konflikts izvērstos tieši Latvijā. Jo sevišķi, ja runāts tiek arī par iespējamu lielvalstu vai starptautisku militāru grupējumu konfliktu. Man tas jāzina, jo es netaisos būt bēglis. Ja vēl spēšu, tad gribētu būt karavīrs. Tāpēc man riebjas, ja draudi tiek tikai sludināti, taču ne to cēloņi, ne šo cēloņu novēršanai nepieciešamie kontrpasākumi netop profesionāli atklāti. Tā manā uztverē rīkojas vien provokatori un panikas cēlāji. Tas turklāt pieļauj, ka reāla kara gadījumā mani komandieri var izrādīties neprašas un muļķi.

Kā citādi, ja vārdiem, ko Latvijas politiķi tiražē saistībā ar karu, nav nekāda atbildīga svara. Reāls karš tiem ir ne vairāk kā kaut kāda datorspēle. Vietējās situācijas apdraudējuma vērtējumā tie liekas nemanām pat to, ka paši, līdz ar Eiropu un ASV, ir līdzdalīgi militāru konfliktu izvēršanā vai pat radīšanā Eiropas apkārtnē. Un tas ir iemesls, kurš pieļauj, ka šo konfliktu turpinājums vai to sekas var izlīt (jau izlīst – bēgļi) Eiropā. Bet – es neesmu militārs analītiķis, un mani tracina, ja uzskats par savas valsts apdraudējumu man jāveido no paviršiem mediju minējumiem, subjektīvām politiķu un militārpersonu atziņām vai patālām citviet notiekošā atbalsīm. No savas valsts politiķiem es gribētu dzirdēt nevis draudus («Baltijas valstis pirmās», «ja Krievija lems konfliktēt ar NATO, Latvija var būt izdevīga vieta, kur to darīt» u.tml.), bet skaidras, profesionālas, analītiski izsvērtas atbildes – ko mēs (es) reāli darīsim, ja šie draudi īstenosies? Vai vismaz tik daudz, ka reālās (tostarp militārās) kustības Latvijas drošības dēļ ir padarītas adekvātas sludināto briesmu līmenim. Ko es gribētu zināt plašākā kontekstā?

Pirmkārt, es gribu zināt, kam jānotiek, lai Krievijas un ASV konflikts, kuru tās savdabīgi izspēlē Tuvajos Austrumos, pārmestos uz Eiropu, uz Latviju? Tā bilde, ko mums rāda, satrauc. Un, ja kāds tiešām izvēlējies tieši Rīgu par Eiropas, precīzāk, Ziemeļeiropas Bagdādi vai Damasku, tad manā uztverē šī izvēle nav galīgi garām. No ārpuses var likties, ka te ir samērā viegli uzbudināms un savstarpēji sarīdāms «kontingents». Un, velkot paralēles ar Tuvajiem Austrumiem, ar Ziemeļāfriku – no kādām tad valstīm uz Eiropu gāžas bēgļu pamatmasa? No nefunkcionējošām valstīm. Patlaban nosaukt Afganistānu, Irāku, Lībiju un arī Sīriju par pilnvērtīgi funkcionējošām ir pagrūti. Bet, ņemot vērā to ļaužu masu, kas pēdējos gados pametusi Latviju, nav grūti pieņemt, ka arī Latvija kā valsts funkcionē tikai daļēji. Tātad – nav stabila. Tātad – ir piemērota invāzijai.

Otrkārt, es gribu zināt, kam jānotiek pašā Krievijā, lai tā sāktu karot ar Eiropu? Krievijas sabiedrībā ir liels atbalsts Putinam, lai arī vara šai sabiedrībai nepieder. «Šodien pretrunas starp tautas interesēm un varas eliti ir potenciāli antagonistiskas. (..) Krievija ik gadus zaudē ap 150 miljardiem dolāru kapitāla aizplūšanas dēļ, vēl vairāk – ražošanas jomas izputināšanas un degradācijas dēļ, kuras ienākumi aizplūst finanšu tirgū. (..) Esošā varas sistēma balstās pamatā uz birokrātijas vertikāli, spēka struktūrām un lielo biznesu. (..) Naudas varas orientācija uz valūtas, finanšu spekulantu un ofšoru oligarhijas apkalpošanu ik dienas palielina pretrunas starp valdošo eliti un tautu, padara tās antagonistiskas.» (S. Glazjevs.) Sergejs Glazjevs, kurš ne tuvu nav Kremļa oponents, pietiekami skaidri parāda, kam ir faktiskā vara Krievijā. Jautājums – vai šī «ofšoru oligarhija», kura izvieto savu kapitālu Rietumos, neraugoties uz visām sankcijām, tiešām vēlas Krievijas konfliktu ar NATO? Lai arī pati ik dienas padara Krieviju nenoturīgāku pret ārējiem iespaidiem, nestabilāku. Jautājums – cik iespējama ir faktisko varas nesēju nomaiņa Krievijā un cik reāli sagatavoti mēs esam tam, lai Krievijas iekšējā konflikta izvēršanās ārējā militārā agresijā iet mums secen?

Treškārt, es gribu zināt, kad aktīvo un uzņēmīgo cilvēku zaudēšana tiks uzskatīta par Latvijas valsts drošības pamatproblēmu?