Ja es būtu prezidents…
Ja es būtu Valsts prezidents un spētu rīkoties tā, kā saskaņā ar valsts stāvokli uzskatītu par vajadzīgu, mans reitings būtu izteikti negatīvs.
Ne tāpēc, ka es gribētu, lai sabiedrība tiek apkrauta ar kādiem slogiem, no kuriem tai kārtējo reizi nebūs nekādas atdeves. Ne tāpēc, ka man pēkšņi ienāktu prātā kļūt par kādas ārējas ietekmes ruporu. Tikai tāpēc, ka gan vēlēšanu rezultāti, gan sabiedriskās aktivitātes līmenis un tā formas šodien, manuprāt, vairāk apliecina virspusējo un privāto nekā valstisko un būtisko. Proti, ja mans reitings, kas būtu noteikts, aptaujājot tūkstoti vai vairāk «nejauši izvēlētu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 74 gadiem» (SKDS, pēc Neatkarīgās pasūtījuma, A. Kaktiņš), šodien būtu pozitīvs, tad man liktos, ka par savu popularitāti esmu gādājis vairāk nekā par valsti.
Būdams prezidents es, protams, neteiktu, ka šo viedokli necienu. Bet es teiktu, ka respektēšu to tikai tad, kad man būs pilnīga pārliecība, ka to noteikuši darbīgi un domājoši cilvēki. Jo par vienu no saviem pamatuzdevumiem es uzskatītu uzdevumu panākt, lai vara respektē darbīgos un domājošos, lai tie kļūst sabiedriskās domas noteicēji un lai viņu darba augļi, viņu investīcijas valstī tiek atbilstoši respektētas.
Patlaban sabiedrisko domu Latvijā manā uztverē nosaka sabiedrības senilā, kūtrā daļa, un tas atvieglo jebkura (arī prezidenta) varas līmeņa parazitēšanu uz valsts rēķina. Vienlaikus tas apgrūtina principiālu valsts sakārtošanu, jo varai pār mēru jādomā par to, kā samīļot šo sociālo, izlaidīgo, ņurdošo apātiju pirms katrām nākamajām vēlēšanām. Liekot lietā darbīgo un domājošo potenciālu, šo «mīlestību» nevarēs panākt tik ātri kā ar pliku, izpatīkošu propagandu.
Un kā gan tas var būt, ka Latvijā, kura skaitās demokrātiska valsts, vara cilvēku pašorganizēšanos slavējusi tikai ar muti, bet faktiski veicinājusi nosacīti noslēgtu kopumu (sākot ar partijām) pastāvēšanu? Ignorējot tādu profesionālu atziņu, ka noslēgts saskarsmes loks nav uzskatāms par aktīvu vidi. Tostarp sistēma (arī valsts) kļūst stabila tikai tad, kad tās hierarhiju veido pašorganizējošās, atgriezenisko saišu caurvītas, aktīvas vides. Kura sistēma Latvijā ir stabila? Manuprāt, nevienā jomā – ne uzņēmējdarbībā, ne pašpārvaldē, ne sociālajā jomā, ne kultūras sfērā... – nav tik spēcīgas summārās aktivitāšu vides, lai politika tās respektētu pēc būtības, nevis tikai saistībā ar kaut kādām pusprivātām kaktu spekulācijām. Tas nozīmē, ka no varas puses tikušas akceptētas vairāk darbīgu spekulantu, nevis darbīgu un domājošu cilvēku vēlmes.
Nesen runāju ar Pierīgas pašvaldību apvienības priekšsēdētāju Daigu Jurēvicu. Skārām zinātni. Jurēvicas kundze teica, ka vara nav gādājusi, lai Latvijas zinātnieku izgudrojumi paliek valstī. «Mums šajā plānošanas periodā nav uzbūvēta neviena eksperimentālā rūpnīca, lai zinātnieka radīto formulu pārvērstu vielā. Igaunijā – piecas, Lietuvā arī ir, Latvijā – nevienas. Tā ir nauda, kas aizplūst projām. (..) Turklāt ar to mēs varētu savus gudros prātus atgriezt Latvijā. Gādāt iespēju viņiem te strādāt. Caur to attīstītos mūsu ekonomika.» Manā uztverē arī šis piemērs liecina, ka valsts nerespektē darbīgos un domājošos.
Mans uzdevums būtu panākt, lai šīs aktīvās vides, kuras spēj radīt pēc būtības kvalitatīvus sociālos, intelektuālos un materiālos produktus, kļūst par faktiskajām politiskās varas pasūtītājām un noteicējām valstī. Protams, valsts aparāts, kurš arī demokrātijā jau pārāk ilgi radis uzskatīt, ka vara izriet no viņa, jutīsies aizskarts un traucēts. Tāpat jutīsies aizskarta tā sabiedrības daļa, kuras viedoklis, ja tas saturēs attieksmi bez pamatojuma, tiks ignorēts. Savā ziņā, vismaz kādu laiku, tas nozīmēs konfliktu ar vairākuma viedokli. Reitingu zem grīdas.
Taču – profesionālais manā apziņā vienmēr kotēsies augstāk par politisko. Ja politiskais konkrētā laikā nespēj mobilizēt profesionālo valsts mērogā, tad politiskais devalvē ij karogu tornī, ij pastāvošo politisko režīmu. Tāpēc mans subjektīvais reitingu spektrs būtu krietni savādāks nekā SKDS aptaujā konstatētais. Piemēram, Solvita Āboltiņa tajā ieņemtu krietni augstāku vietu. Tieši profesionālās bāzes dēļ. Jo es savas politiskās attieksmes pamatu veidoju nevis tur, kur reitingu var pacelt (vai zaudēt) ar vaikstīšanos un efektīvām replikām, bet tur, kur tavu autoritāti nosaka tas, vai tu zini drēbi vai nezini. Taču – man viegli runāt. Jo es neesmu prezidents.