Mācības ir pienākums

© F64

Kad manam pagaidām vienīgajam mazdēlam bija divi gadi, es sāku solīt viņa vecākiem, ka uzdāvināšu puikam dzimšanas dienā zosis vai cūkas. Viņiem ir pagalms – lai gana.

Es līdz saviem pieciem gadiem ganīju tītarus, ravēju, pārsēju aitas, nesu pirtij malku, kapāju silē biešu lapas, griezu separatoru, bāzu kūtsaugšā pažobelēs sienu... Un nejutos ne nomākts, ne pārslogots. Mani vienaudži kaimiņos darīja daudz vairāk. Ar viņiem es mācījos jūgt zirgu, slaukt govi, taisīt putnu būrīšus un suņu būdas. Pieaugušie zināja mūsu spējas, bet uztvēra kā līdzīgus. Mēs nebijām atraidīti ne darbos, ne godos. Ģimeni laikmets skāra smagi, bet man bija laimīga bērnība, un mana motivācija tiekties bija pieaugušie, kam gribēju līdzināties, vai darbību jomas, ko atklāju viņos un grāmatās.

Atvainojos, bet šo privātumu atļāvos tikai tādēļ, lai pateiktu, kāpēc nesaprotu un nepieņemu kā attaisnojošus ne bērniem, ne skolai, ne vecākiem apmēram 90% to iemeslu, kuru dēļ bērni šodien nevīžo mācīties (sk. SIA Aptauju centrs un SIA Excola Latvia pētījuma datus, Diena, 20.01. 2016.) pamatskolā (!). Nav motivācijas, nepatīk mācīties, skolā garlaicīgi, nepatīk tas vai cits priekšmets... – pats vainīgs. Izlaidies vai izlaists ņuņņa, kurš nespēj savākties pat tik daudz, lai piespiestu sevi apgūt obligāto (!) zināšanu pamatkursu. Kā nospēlējis savu bērnību plastmasas klucīšos un lellītēs, neko nedarot, tā iedomājies, ka šī spēlēšanās turpināsies visu mūžu, kur arī varēs pārtikt no iegribām bez pienākumiem. Protams, ciktāl tas skar bērnus, es pārspīlēju. Lielā mērā tas tā ir arī tāpēc, ka pieaugušajiem un skolai ir parocīgi turēt cilvēkus līdz pilngadībai vairāk par dekoratīviem mājdzīvniekiem nekā pilnvērtīgiem (un atbildīgiem) ļaudīm tajā vidē, kurā viņi atrodas un aug.

Turklāt – ko vērtas šādas konstatācijas? Protams, tās var radīt satraukumu diletantos (kā es) un par «panākumiem» diskvalificējamos izglītības politikas veidotājos. Jo izrādās, ka pēdējie bijuši motivēti savam darbam daudz mazāk nekā skolēni mācībām. Te man šķiet ir pirmā atbilde uz jautājumu, no kurienes rodas šie «nepatīk», «garlaicīgi»... sociāli nozīmīgā līmenī. Politiķi, vecāki un skolotāji nav bijuši kā pienākas motivēti paši saviem pienākumiem. Nevis – nav ko mācīties, bet – nav no kā mācīties. Lai arī vienu no manā uztverē galvenajiem skolas priekšmetiem – «māku mācīties» var kā pienākas apgūt tikai tad, ja ir no kā mācīties.

Protams, lai liktu šīm konstatācijām kaut ko reālu pretī, ar to vien nepietiek. Jātiek skaidrībā, piemēram, par to, vai mācīšanas un audzināšanas procesi skolā ir savstarpēji pazīstami. Droši vien es būtu labs piemērs uzskatam, ka pamatmotīvi veidojas agrā bērnībā, bet vēlākā laikā tikai izpaužas. Taču zinu vairākas skolas, kur skolotāji īsteno citu uzskatu – cenšas radīt maksimāli labus apstākļus, lai skolēns būtu aktīvs subjekts, kurš pastāv nepārtrauktā mijiedarbībā ar vidi. Diemžēl tas ir tikai skolotāju, nevis sistēmas nopelns. Jo sistēma, liegdama skolotājam virkni spēcīga rakstura, gribas un atbildības veidošanas instrumentu, bremzē, faktiski padara runas par radošumu skolā (nevis kā izņēmumu, bet kā ikdienu) par tukšām runām. Jo tiek izslēgta iespēja: panākt procesa mērķtiecību; panākt saskaņu starp «gribu» un «vajag»; panākt līdzsvaru starp prasībām un spējām, starp to, kas jāizdara, un to, ko spēju; uzskatāmi definēt katram mērķus, kas atklāj mācību jēgu; prast pamatot un vairot pārliecību, ka skolas mācības ir tiešā sakarā ar laikmetu un dzīvi... Sistēma, lai ko tā arī sludinātu, spītīgi turas pie trešā uzskata – skolēns ir pasīva uztveres iekārta, kuru skolotājs piepilda ar zināšanām. Man ir iespēja vienā no augstskolām redzēt (labi, ka ne bieži) rezultātu, ko dod šī pieeja, teiksim, darbā ar avotiem – ilustratīvas zināšanas bez likumsakarību izpratnes.

Turklāt, ja mūsu izglītības politikas «humānisti» kopējā Eiropas «humānistu» korī turpinās gan mācību procesā, gan cilvēku attiecībās pieprasīt realitātes imitāciju, tad droši varēs teikt, ka viņi padara mūsu bērnu nākotni norakstāmu. Nupat kārtējā Davosas foruma sesijā, manuprāt, pietiekami skaidri izskanēja brīdinājums – nemākuļiem un neprašām nākotnes var nebūt. Ciešami dzīvos tie, kam būs intelektuālais vai fiziskais kapitāls. Kvalificēti, augsti kvalificēti cilvēki. Nekvalificētiem šajā nākotnē nebūs ko darīt, jo roboti viņu darbu veiks labāk un «apzinīgāk».



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais