Ir feinšmekeri, kuriem lasītais liekas īsts meistardarbs tikai tad, ja notikumu jēga atklājas pēdējā rindiņā un īstais slepkavnieks tiek nosaukts pēdējā vārdā. Šādu meistardarbu šķietas radījuši prezidents, Saeima un valdība. Sauksim to Ultimāts.
Prezidenta runai 31. marta vakarā bija no visām pusēm laba plūdlīnija. Tik laba, lai beidzot sāktu domāt, ka arī politikai tāpat kā tekstam jo bieži ir dubultdibens. Un tas otrais dibens nereti ir tas galvenais, tas visu pasākuma nozīmi raksturojošais dibens. Meistardarbos tikai pēdējās frāzes nereti atklāj, ar kādu īsti žanru mums bijusi darīšana – ar drāmu vai traģikomēdiju. Tā arī še – 31. marts atklāja, ka tas, ko mēs sliecāmies uztvert kā politisku drāmu, faktiski bijusi vien (politiska) sadzīves drāma.
Kāpēc? Prezidents 14. janvārī izteica Saeimai vairākus priekšlikumus. Visi šie uzdevumi arī pirms tam figurēja pārējo varas līmeņu apritē vai retorikā. Lai arī ultimāta fonā un arī 31. marta runā vīdēja refrēns – lai tauta tiktu sadzirdēta, prezidenta noteikto darbu izpilde uz šādu līmeni (augsts tiesiskums, reāla tautas ietekme uz varu, valsts un sabiedrības augšupeja kā nepārprotams varas mērķis) netapa orientēta. Gluži otrādi, prezidents pat savā runā, manuprāt, jauca situācijas maiņu ar varas kvalitātes maiņu. Operatīvā situācija tiešām kļuvusi rāmāka, taču neviens, ieskaitot prezidentu, negrasās, piemēram, izvilkt Saeimu no valdības aizdurves. Un tā pati arī negrasās.
Un tāpēc man tagad rādās, ka jau sākotnēji, jau komplektējot ultimātu no Saeimas un valdības plauktā atrastiem darbiem, galvenais bija ne jau varas kvalitātes, bet tieši situācijas maiņa. Daudz svarīgāk par Satversmes grozījumiem bija atrisināt trīs, četras, piecas... lietas: a) izkliest pērnā gada nogalē un janvārī sabriedušo sociālo noskaņojumu varai nevēlamo mērķtiecību; b) atrast pievilcīgu veidu, iemeslu, kā pārvarēt latviešu partiju savstarpējos kašķus Saeimā un to turpmāku eskalāciju; c) radīt varai izdevīgu norišu jēgas nobīdi. Piemēram, lai varētu arī publiskās retorikas priekšplānā izvirzīt nevis varas atdevi sabiedrībai, bet tās atdevi krīzei; d) devalvēt Saeimas atlaišanas aktualitāti masu apziņā ar vairākiem kosmētiskiem līdzekļiem (plašāka koalīcija, galvenā Saeimas atlaidēja nolikšana koalīcijas priekšgalā, lai kūtrs, taču izpildīgums grozījumu sagatavošanā, smagās artilērijas – eksprezidentu, ekspremjeru – izmantošana pārliecības nostiprināšanā, ka prezidents Saeimu neatlaidīs un pareizi darīs...). Tādā kontekstā es sapratu prezidenta sacīto, ka 14. janvāra ultimāts politiķiem bija vienīgā iespēja ievirzīt politiskos procesus pozitīvā gultnē. Nevis – lai tauta tiktu sadzirdēta.
Kāpēc? Pirmkārt, neredzu, kādā veidā te šajos pāris mēnešos ticis būtiski un neatgriezeniski apliecināts, ka tautu kāds tiešām grib dzirdēt. Arī Satversmes grozījumu pieņemšana pati par sevi šāds apliecinājums nebūs.
Valdis Zatlers pats teica: "Es sagaidu, ka jau tuvākajā laikā valdība un Saeima spēs piedāvāt to ceļu, kas Latvijai turpmāk ejams." Tas skan kā atzīšanās līdzšinējā varas bezdarbībā valstij pašā nozīmīgākajā – mērķa un kursa – fiksācijā. Izrādās, Saeima un valdība līdz šim fīrējušas valsti uz dullo un nu kārtējo reizi grasās sākt kaut ko darīt. Tās ir spēlītes. Prezidents nav te vainīgs, viņš vai viņa spīčraiteri te tik vien kā automātiski atkārto jau nodrāztu varas atrunāšanās klišeju. Otrkārt, kā gan var noteikt turpmāk ejamo ceļu tikai ar īstermiņa uzdevumiem? Treškārt, prezidents izvairījās dot Saeimai un valdībai kaut cik savus uzdevumus. Prezidents noteica valdībai jau tāpat pašsaprotamus un arī bez prezidenta vēlmēm obligātus uzdevumus (ieskaitot sociālās aizsardzības programmu). Pat runādams par politiskās vides pārveidošanu, prezidents neuzlidoja augstāk par Saeimas laktu, bet strikti turējās Saeimas noteikšanai pakārtotā formātā (vēlēšanu sistēma, priekšvēlēšanu aģitācija, politiskā reklāma...). Prezidentam ar savu runu bija jāpieliek šim pasākumam punkts. Un viņš to pielika. Līdz jaunām īstermiņa uzvarām, kad jauna politiskā situācija prasīs jaunas spēles.