Ja vien nav runa par teoriju, bet konkrētu realitāti, tad, manuprāt, drošības un tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem nevajadzētu publiski izpausties pieņēmumu līmenī.
KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča secina (sk. Neatkarīgā, 9.09.2016.), ka pastāv «jauns valsts nozagšanas paveids - personas, kas ir ļoti ciešās korporatīvajās saitēs ar citu tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, vienojas saskaņotā darbībā viņām vien zināmu mērķu vārdā… (..) Man ir bažas, ka šādas amatpersonas, ja tās vieno noteiktas kopīgas intereses, var izveidot tādu korporatīvo spēku, kas pie noteiktiem apstākļiem var pat pamainīt politisko situāciju valstī.»
Pilsoniskā līmenī Jurčas kundze intervijā izpaužas visnotaļ saturīgi un apsveicami. Bet, ja tiek minēts vārds KNAB, man ar to par maz. Man par maz saņemt šādu vēstījumu no iestādes, kuras pienākums būtu šķirt graudus no pelavām. Jurčas kundzes sacītais manā uztverē ir pietiekami nopietns, lai vismaz valsts augstākajām amatpersonām tiktu skaidri un pamatoti atklāts - kas šajā spēlē ir kas. Patlaban es tieku vedināts domāt, ka «sliktais» var būt jebkurš vai visi. Bet tas, manuprāt, reducē sacītā vērtību tik vien kā līdz korporatīvajās, grupu cīņās un attiecībās «otrai pusei» pievērstam paņēmienam. Vai būtu runa par kāda atsevišķa kantora kašķiem vai politiskās varas aprindām. Turklāt, lai arī vēstījums ir vairāk nekā satraucošs, netiek atklāts, kā situāciju mainīs tie, kam pat ar likumu it kā noteikts rīkoties pēc būtības.
Bet! Pārskatot KNAB veltītos tekstus ilgākā laikā, nav nemaz grūti pieņemt, ka politiķi (uzsveru - politiķi!) būvējuši un uzturējuši KNAB tieši tādu un tā (ieskaitot biroja publisko tēlu medijos), lai, viņuprāt, viss būtu vislabākajā kārtībā. Un arī kadru konflikts KNAB ilgst jau gadiem tādēļ, lai pastāvētu zināms attaisnojums tam, ka biroja darbs lielā mērā ritējis nevis profesionālā, bet angažētā līmenī. Manā uztverē visai elementāri atrisināma (ja nevar koleģiāli, tad ar varu) problēma tikusi pat lolota. Palaikam tai izlaisties palīdzējusi gan tiesa, gan valsts augstākās amatpersonas. Acīmredzot politiķiem bija (ir?) vajadzība pēc kādas no biroja darba jēgas pastarpinātas «auras». Un kas gan vēl labāk par kašķi kantorī var «attaisnot» tā rīcības selektivitāti vai mazspēju? Turklāt - atceraties, ar kādu publisku kaisli tika dibināts KNAB? Visvairāk kaifoja tieši politiķi. Mums būs politiski neiespaidojama korupcijas apkarošanas iestāde! U.tml. Taču, piemēram, Aigars Kalvītis jau 2004. gadā teicās (RB, 19.03. 2004.) redzam «vairākas pazīmes, kuras liecina, ka KNAB ir politiski ietekmējams».
Situācija, kādu to fiksē Jurčas kundze, manā uztverē apliecina, ka, raugoties no politikas plaukta, joprojām aktuāls ir tas, ko savulaik sacīja Aivars Brovkovs: «KNAB izveide ir sava veida politiska andele - izrādīšanās, ka valsts ar kaut ko ļoti cīnās.» (DB, 29.09.2002.) Gan arī tas, ko viņš teica salīdzinoši nesen: «KNAB ir tāds pats kā valsts. (..) Visas lietas atbilst tai sabiedrībai, kādā tās darbojas.» (Neatkarīgā, 3.07.2015.)
Bet vēl uzskatāmāk politiskās varas attieksme pret biroju šajos gados apliecinājusi ko citu: «Korupcija, ja tā sākas, tad visaugstākajā līmenī. Korumpēta vara nevar cīnīties pret korupciju. Lai kādai institūcijai tā deleģētu šīs tiesības - tā ir tikai ilūzijas radīšana sabiedrībai.» (D. Turlais, Diena, 27.05.2002.) Lūk, tas man joprojām liekas pats svarīgākais biroja problēmu cēlonis. Visaugstākajā līmenī nav gribas tikt vaļā no korupcijas. Es pieļauju, ka birojs jau sākotnēji tika iecerēts kā ventilis, kurš dozētu piekļūšanu korupcijai visaugstākajā līmenī. Jo, piemēram, līdz ar tā tapšanu operatīvā informācija tika nevis koncentrēta, bet vēl vairāk sadrumstalota starp instancēm. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Jurčas kundze operē pieļāvuma līmenī. Jo pilnīgs, konkrētai atmaskošanai pietiekams informācijas apjoms arī viņai nav pieejams.
Lai arī KNAB devīze ir Gods pār varu!, faktiski gods arvien paliek nobāzts zem varas. Jo varai, kā nesen (Doždj) teica Krievijas režīma oponente, rakstniece Ludmila Uļicka, nav nekāda cita uzdevuma, izņemot - būt varai, saglabāt sevi. Arī Latvijas vara pagaidām nav pārlieku centusies mērķtiecīgi noslogot sevi ar kādiem citiem mērķiem un uzdevumiem.