Amerikāņu teātris

© F64

Amerikas Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanas šķietas nozīmīgs pasākums ne tikai amerikāņiem.

Lai gan... var jau būt, ka pati vēlēšanu kampaņa ir domāta tikai amerikāņiem. Un tāpēc es nesaprotu, kādēļ mediji, tajā skaitā Latvijas mediji, cenšas mani pārliecināt par to, ka Amerikā demokrātija ir absolūta līdz perversijai. Jo tā nav labo, tā ir slikto kandidātu sacensība. Proti - no kandidātu sacītā tiek izcelts un par galveno pataisīts plebejiskais. Viens - izvirtulis un rasists, otra - aizkulišu intrigante.

Iespējams, ka paši amerikāņi šo izrādi uztver un izprot dziļāk, kvalitatīvāk. Turklāt - man nebūs jābalso ne par Donaldu Trampu, ne par Hilariju Klintoni. Mani nevajag aģitēt ne par vienu, ne par otru. Man svarīgi saprast - uz ko gan Amerikas galvenā - finanšu - partija caur savām politiskajām priekštelpām (demokrātiem un republikāņiem) velk šoreiz. Kas mainīsies Amerikā pēc tam, kad Baraks Obama noliks savas pilnvaras, un kā šīs izmaiņas atsauksies pasaulē. Bet, ja ņemt vērā tikai kandidātu debates un to, ka mediji šo debašu vērtējumā dod priekšroku veļai, nevis politikai (faktiski iesaistās kampaņā, nevis objektīvi palīdz vēlētājiem izvēlēties saistībā ar būtisko), man tiek radīts iespaids, ka abi kandidāti ļoti zemu vērtē… amerikāņus.

Nikolajs Gogolis savulaik teica - publika un tauta ir divas dažādas lietas. Var būt gadījumi, kad publika nostājas pret tautu. Bet šie abi redz savā priekšā tikai publiku. Un arī mediji redz tikai publiku, kura ieradusies noskatīties izrādi - ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņa. Kandidāti (un mediji) zina, kas publikai garšo, bet publika zina, kā šajā teātrī jāuzvedas. Kampaņas «etiķete» ir jau tiktāl aprobēta, ka pārvēršas rutīnā. Un Tramps to jūt mazliet labāk nekā Klintone. Viņš pats vai viņa kampaņas polittehnologi tomēr kaut cik rēķinās ar to, ka šī publika vēl nav pilnībā atrofējusi sevī tautu. Jūt, ka tai zināmā mērā sāk traucēt politkorektuma plastmasas maska, kura tiek uzdota par šo cilvēku (arī mūsu?) dabu. Trampa par klaunādēm dēvētie gājieni liecina vismaz par to, ka viņš vēl atceras, piemēram, kas ir sieviete, kamēr Klintonei kampaņā eksistē tikai no sociālām grupām veidots elektorāts. Bezdzimuma elektorāts.

Man pašam te būtu vajadzīgs trešais kandidāts. Jo mani patiešām aizskar piedāvājums spriest par to, kurš būtu labāks ASV prezidents, zīlējot mēslos. Lai arī tie abi ir izteikušies par valsts lietām pietiekami plašā spektrā un daudzajās tikšanās reizēs sasolījuši visu ko ar kaudzi, priekšplānā tas netiek turēts. Priekšplānā ir apgalvojumi, ar kuriem kandidāti cenšas viens otru padarīt par niecību. «Viņai jāsēž cietumā», «Viņa ir Islāma valsts dibinātāja», «Ar savu muļķību viņa nobendēja simtus tūkstošus ļaužu…» (Tramps par Klintoni). «Tie, kuri atbalsta Trampu, ir islamofobi vai homofobi?», «Viņš grib, lai mēs baidāmies cits no cita un nākotnes» , «Ja vinnēs Tramps, Kremlī būs svētki» (Klintone par Trampu). U.tml. Lai gan… arī šajā ziņā paši kandidāti nenoved spēli līdz absolūtam. Klintone, pateikusi, ka ciena Trampa bērnus, komentē: «Mēs redzam tik daudz konfliktu un ienaida, jo pārāk daudz likts uz spēles.» Tramps: «Es cienu Hilariju kā cīnītāju. Viņa nepadodas. Es nepiekrītu daudz kam, ko viņa dara, bet - viņa ir cīnītāja.»

Savukārt man šāda spēle liecina, ka Amerikas galvenajai partijai šī publika ir sekundāra un vienaldzīga. Lems elektori. Bet publika dabū izrādi sev tīkamā gaumē. Lai arī faktiski šī izrāde izvēršas par liekulīgu demokrātijas spēlēšanu. Jo kandidātu samērošana ar nopietnām valsts lietām tiek padarīta par atrakciju, par farsu.

Es apskatījos dažas iepriekšējās ASV prezidentu vēlēšanu kampaņas, un tās man nelikās tik ciniskas. Kāpēc? Varbūt šī izrāde tik lielā mērā publiski reducēta līdz divu cilvēku pusprivātu attiecību līmenim tādēļ, lai politiskās kaislības kaut cik nosegtu valsts ekonomiskās problēmas. Tās ir valstij tik būtiskas, ka abiem kandidātiem, liberāļiem un konservatīvajiem, ēzeļiem un ziloņiem nāktos to dēļ vienoties. Federālais parāds - 19 triljoni dolāru, trešdaļa budžeta - veselībai, vēl trešdaļa - pensijām (amerikāņi ir otrā vecākā sabiedrība pasaulē - aiz japāņiem), ceturtdaļa - aizsardzībai un ietekmei pasaulē… Trampa priekšstats par nepieciešamajām reformām manā uztverē ir dziļāks, tātad - sāpīgāks vēlētājiem. Un tieši tas var izrādīties galvenais faktors, kādēļ priekšroka tomēr var tikt dota Klintonei. Varbūt.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.