Vainīgie maina ādu – pagaidām Latvijas antikrīzes pasākumu kopumu sauc tā. Jo vainīgo vēlme mainīt dabu, respektīvi – rosīties produktīvu valsts pārmaiņu dēļ, pagaidām ir sekundāra.
Par jaunās ādas izejmateriāliem var uzskatīt visu ko. Kaut vai SVF un EK aizdevumu. Pats valsts ķermenis novests tiktāl, ka ādu atjaunot nespēj, savukārt investēt ķermenī pēc būtības nozīmētu zaudēt varas sejas krāsu. Tāpēc labāk sadzīt naudas silikonu politiskā prestiža iekritušajos vaigos, skata pēc patīrīt blaugznas no pārvaldes matiem, aplikt budžeta dermatītus ar kāposta lapām, aizvest mīļotās bankas uz solārijiem... Tā visa valdības deklarācija. Veikt virspusējas manipulācijas, lai valsts puslīdz izskatās.
Tāpat par vainīgo jaunās ādas izejmateriālu var uzskatīt kārtējo retorikas nomaiņu. Trekno gadu pravieši un finanšu burbuļa nolādētāji to vairumā ir vieni un tie paši. Situatīvo atmiņu kārtējo reizi zaudējušie teorētiķi, analītiķi, eksperti, ekonomisti, politologi, sociologi... kārtējo reizi sāk Latviju no tās vietas, kur beidzas, kļūst nederīga to iepriekšējo laikmetu attaisnojošo runu ideoloģija. Tie atkal rādās gudri vienu politekonomisko posmu par vēlu. Vai nav apnicis mimikrēt, kārtējo reizi pielāgot savu retoriku acumirklīgai politekonomiskai konjunktūrai? Lai tikai nevajadzētu pievērsties valsts stāvokļa cēloņiem pēc būtības. Vai varbūt nav taisnība, vai varbūt analītiķu, ekonomistu, uzņēmēju, jaunās valdības ministru pamatmasa pirms pāris gadiem vadīja disidentu kustību, kura iebilda valsts attīstības resursu izsīkumam, reālās ekonomikas sektora pagrimumam? Nekā – tie pūta taurē. Tikai daži nožēlojami margināļi iedomājās teikt, ka tas nav īstais ceļš.
Nu atkal modē – nezinājām! Ko – nezinājām? Pat tādam loham kā es jau desmit un vairāk gadu ir visas iespējas lasīt tekstus par kapitālisma dabas izmaiņām, par tā disproporcijām, par teorētiski iespējamiem riskiem, kas šodien top reāli... Latvijā publiski visvairāk apcerēti Nobela prēmijas laureāti. Sākot ar Morisu Allē (1988), beidzot ar Edvardu Preskotu (2004). Tas, kas te tagad notiek, manuprāt, nav vis centieni krīzes pārvarēšanai, bet plutokrātijas, tehnokrātijas un politokrātijas vienošanos (M. Allē) izmantojums jau ciniskā līmenī. Ko nezinājām? Par nezināšanu tiek saukta nevēlēšanās definēt situācijas iekšējos cēloņus pēc būtības. Un kas tad tie par uzņēmējiem, ekspertiem, ja nezināja? Paši savas, menedžeru krīzes upuri. Kuri nu meklē sev attaisnojumu, lasīdami Marksu. Sevišķi tēzi, kurā uzņēmumu organizētībai nolikta pretī visas sabiedrības ražošanas anarhija. Ādolfam (Hitleram) te būtu ko pasmieties: "Finanšu kapitālam šajā ceļā palīdzēja viņa labākais draugs – marksisms."
Varbūt beidzot tomēr diezgan ākstīties un grābstīties, diezgan vainīgo situāciju vērtēt tikai kopš Kalvīša valdības krišanas? Tas mērķa vietā liek pašmērķi. Proti, mērķis – valsts pie vienas vietas, ja pašmērķa līmenī jānodrošina politiskās un ekonomiskās elites komfortabla transportēšana jaunā situācijā. Līdzīgi kā šajā valstī reiz jau tika transportēta jaunā situācijā pareizā padomju nomenklatūra. Varbūt šis ir īstais brīdis, lai izvērtētu atjaunotās Latvijas valsts politiskā režīma un ekonomikas kvalitāti visā cēloņsakarību pilnībā un dziļumā?
Tā vietā publisko toni metušies noteikt konformisti. Dabiski, ka konformistu sociālais refrēns atkal ir – nemeklēsim vainīgos un mēs visi. Kāpēc nemeklēsim, ja vainīgie, iespējams, arī ir esošās situācijas pamatcēlonis, slimības perēklis, sistēmas vīrusu inkubators? Mēs visi – tā, protams, ir līdzdalības trūkuma, apātijas u.tml. vaina. Taču nevajag aplam līmēt klāt mēs visi par situāciju, tās patiesu definēšanu konkrēti atbildīgajiem, to reāli ietekmēt spējīgajiem slāņiem (varai, ekspertu kopumam, ekonomikas pīlāriem...). Teikt mēs visi būtu vietā, ja vara būtu sajūgta ar sabiedrību, reāli atbildīga tai. Slēgtas politikas gadījumā tā muldēt ir nevietā. Vara te pati gribējusi būt par sevi. Nu tad lai arī atbild par visu kopā ar savām aizmugurēm.
"Mēs visi: gan valdība, gan iedzīvotāji un uzņēmumi tērējām vairāk nekā nopelnījām. (..) Mēs visi aizņēmāmies un uzkrājām arvien lielāku parādu kalnu." (A. Strazds.) Neesmu tērējis vairāk nekā nopelnu un neesmu uzkrājis parādus. No manas dažādu, dažādas rocības ļaužu vides apmēram piektā daļa ir parādos. Bet nomācošais vairākums šajā vidē pat treknajos gados ir saņēmis tērēšanai daudz mazāk nekā nopelnījis pēc būtības. Proti – atbilstoši ieguldītā darba vērtībai. Šo cilvēku darba pasīvo aptīrīšanu (darba vērtībai neatbilstoša apmaksa, pārlieka ekspluatācija) nu nomainījusi aktīva, direktīva aptīrīšana. Tā te pagaidām ir galvenā oficiālā pretkrīzes mantra. Tā nav lieko tauku noņemšana tiem, kas ar savām pārmērībām uzburbuļojuši valsti, tā pamatā ir to ļaužu godprātīgi nodrošinātā dzīves līmeņa degradācija, kuri pārmērības nav varējuši atļauties, kuriem nav bijis pat resursu, lai ielaistos kādā riskā. To varētu nesaukt par aptīrīšanu, bet valsts pielāgošanu krīzes apstākļiem, ja katram būtu darīta zināma produktīva šādas politikas jēga. Kā šāda politika novedīs pie valsts, katra tās cilvēka resursu atjaunošanas? Kamēr šādas skaidrības nav, tikmēr skaidrs, ka mums visiem ar sava dzīves līmeņa pazeminājumu jānodrošina laiks, kamēr vainīgie nomainīs ādu.