Samazinātā valdība sastrādājusi pirmo muļķību. Esošajā (!) situācijā pieņēmusi lēmumu nevis par Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas transformāciju, bet par likvidāciju.
Esmu savas saprašanas un savulaik iemācītā līmenī apzinājis ministriju funkcijas. Domāju, ka Latvijā saskaņā ar tās oficiāli deklarēto valsts lomas pakāpi tautsaimniecībā varētu pietikt ar septiņām vai pat piecām ministrijām. TP piedāvājumā nosauktie 100 miljoni iespējamās ekonomijas, manuprāt, ir maza summa (starp citu, kur tad noziedēja oficiāli atskaņotie 719 miljoni?). Taču arī ministriju likvidācija, lai cik populārs solis tas būtu, nav veicama stulbi, nerēķinoties ar situāciju. Manuprāt, arī krīze līdz ar "problēmu un neveiksmju nacionalizāciju" liek daudz pamatīgāk nekā normālos apstākļos apsvērt valsts lomu un to, kā tieši konstruēta valdība būtu "vismazākā un visefektīvākā". Jādomā būtu nevis no politikas dārziņā tekošā momenta, bet no jēgas.
Te kārtējo reizi lineārs gājiens bez pienācīga pamatojuma. Manuprāt, jau dažādu optimizāciju radītajai faktiskajai funkciju pārdalei starp ministrijām un pašvaldībām, starp ministrijām un neko, it kā vajadzētu krietni mazināt funkciju slogu Izglītības, Veselības, Kultūras, arī Ekonomikas ministrijā. Jautājums – kāpēc šīs ministrijas, teikdamas, ka ir samazinājušas struktūru skaitu un štatus, nav vēl adekvāti situācijai pārdalījušas varu, proti – funkcijas un to finansējumu? Ar RAPLM ir mazliet citādi. Problēmu loks, ar ko apelēt pie RAPLM, manuprāt, ir audzis. Pateicoties centrālās varas manipulāciju kvalitātei, audzis situatīvais slogs uz pašvaldībām. Krīzes laikā centrālās varas atbildība par pašas nepabeigtām iestrādēm un sastrādāto uz zemēm, manuprāt, nevar tapt sadalīta. Bet ne tikai tas.
Lūk, ko Neatkarīgajai teica Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks, LU docents Māris Pūķis. Pirmkārt, RAPLM misijai bija noteikta jēga. To izveidoja, lai radītu reģionālās attīstības sistēmu Latvijā. Tās izveide ir pusceļā, bet RAPLM pie tās strādāja. RAPLM divas reizes centās virzīt reģionālās reformas projektu. Divas reizes Tautas partija faktiski pārmeta savus ministrus – Māri Kučinski un Edgaru Zalānu. Taču reģionālā reforma ir svarīgāka par vietējo. Jo tā risina lielās lietas, kas nosaka izlīdzinātu reģionu attīstību. Nodrošina situāciju, kas ir stabila, kuru nosaka reģions, nevis kādas nozares iegribu noteiktas nejaušības. Ministrijas misija nav pabeigta. Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā ir deleģējums ministrijai to veikt. Otrkārt, RAPLM veidoja centralizētu priekšstatu par valsts teritorijas attīstību. Nevar runāt par lieliem ieguvumiem, taču ministrijas radītie dokumenti bija labākie. Darbs nav pabeigts. RAPLM neizdevās sasaistīt attīstību ar finansēm. Taču – tas bija solis uz priekšu. Treškārt, ministrija nodrošināja kaut cik jūtamu reālu, valsts atbalstu reģionu attīstībai. Pirms RAPLM izveidošanas šis atbalsts bija parodija, bet nu tas ir teritoriāli kaut cik nomērķēts. Galvenais drauds no RAPLM likvidācijas – var pazust Eiropas fondu reģionālās daļas izlietojuma uzraudzība. Reiz taču ekonomikas mērdēšana ir jāpārtrauc. Jau trīs gadus mērdējam un vēl neesam beiguši. Turklāt – RAPLM sekoja pašvaldību darbības likumībai. Ar to var nodarboties citi – Valsts kontrole vai Tieslietu ministrija, taču sistēma nav atstrādāta. Tagad likvidēt RAPLM nav īstais laiks.
Šajā brīdī tāds solis situāciju pasliktinās.
LPS padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Dace Zvirbule pauda Neatkarīgajai LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa viedokli. Jāredz, kā starp četrām ministrijām (Vides, Ekonomikas, Finanšu, Iekšlietu) tiks sadalītas RAPLM funkcijas, kas tiks izveidots ministrijas vietā. Taču izvairīties no atbildības par iespējamām sekām valdībai neizdosies. Jau 15. februārī Jaunsleiņa kungs izteica cerību, ka RAPLM netika izveidota tikai tādēļ, lai īstenotu novadu reformu. Tas būtu ļoti vienkāršots pieņēmums. RAPLM galvenā atbildība ir reģionu attīstības nodrošināšana, un atbilstoši šai prioritātei ministrijas darbību varētu pārstrukturēt.
Manā uztverē krīzes laikā RAPLM līdz ar Finanšu, Labklājības, Iekšlietu un Izglītības ministriju būtu jābūt ļoti konkrētai ministrijai. To nosaka funkciju apjoms, to veikšanas kvalitāte, kas te vistiešākajā veidā projicējas sabiedrības stāvoklī. IZM labpaticis savu konkrētību lielā mērā pārkraut uz tām pašām pašvaldībām. Lai arī valsts varas atbildībai šajās jomās krīzes laikā būtu jāīstenojas mērķtiecīgi un nesadrumstaloti.