Zivs pūst no abiem krastiem

Iespējams, Latvijas realitātē demokrātija izpaužas kā demokrātijas parodija. Bet, pirms šajā sakarā vainot tikai varu, tomēr būtu jāpadomā, vai tiešām esam pilsoņi, kuri no sirds grib patiesu demokrātiju. Jā, varas stulbuma ir diezgan. Un tomēr – pagaidām es neredzu būtiskus (!) ārējus, varas liktus šķēršļus mūsu kļūšanai par pilsonisku sabiedrību. Vismaz par sabiedrību, kura jūtas kaut cik atbildīga par pašas deleģētiem varas institūtiem un gādā par pienācīgu to kontroli. Bet, ja mums negribas tālab censties, tad – nav ko vainot spoguli, ja purns šķībs.

Šajā sakarā pēc Neatkarīgās Rīta Avīzes pasūtījuma tapušo SKDS pētījumu par iedzīvotāju uzticēšanos institūcijām (sk. NRA, 30.12. 2016.) var saukt par sabiedrības pašportretu. Proti - mēs producējam tādu attieksmi pret varas un sabiedriskajiem institūtiem, kādu uzskatām par sev izdevīgu. Proti - mums vajadzīgs oponents, no mums pašiem, no mūsu līdzdarbības vai pretdarbības pastarpināts vainīgais. Ja uzticēšanās krīze, kā to liecina SKDS pētījums, padziļinās, tad mūsu situācijā man šķiet, ka pasliktinās kvalitāte abās plaisas vara - sabiedrība pusēs. Abos tās krastos. Iespējams, mēs arvien vairāk sākam atbilst uzskatam, ka 95% planētas iedzīvotāju ir tā sauktie sadzīviskie idioti. Diemžēl pierakstīju tikai domu (ne autoru), ka «jebkuras normālas, sociāli orientētas valsts pamatuzdevums ir pieskatīt šos sadzīviskos idiotus, aizsargāt savus pilsoņus pašiem no sevis, cenšoties minimizēt viņu idiotiskās rīcības graujošās sekas, ļaujot normāli atražot cilvēcisko populāciju, panākt, lai katrs cilvēks, pat visneaptēstākais, mierīgi varētu nodzīvot līdz vecumam, neļaut šiem 95% tādā vai citādā veidā kaitēt sev un apkārtējiem, tajā skaitā arī pašu valstij». Jā, ja aptaujātie pārmet varai, ka tā viņus pietiekami nesargā pašus no sevis utt., tad šī pētījuma aina mani pilnīgi apmierina. Bet es neesmu mierā ar to, ka šie rezultāti liecina - mēs neesam un nevēlamies (?) būt pilsoniska sabiedrība. Iespējams, vara nodarbojas ar sabiedrības stulbināšanu. Taču - es uzskatu, ka varas sabiedriskās kontroles mehānismu degradāciju pieļauj pati sabiedrība, tās kvalitāte.

Piemēram, redzot, cik negatīvs ir uzticēšanās slieksnis Saeimai (mīnus 70,3), valdībai (mīnus 54,7), īpaši - nevalstiskajām (sabiedriskajām) organizācijām (mīnus 0,8), sāk šķist, ka pētījumā fiksētā visaugstākā uzticība izglītības iestādēm (plus 61,4) faktiski ir ļaužu pateicība tām par tieši šādu situāciju. Par to, ka šīs iestādes nav vīžojušas sava pienākuma ietvaros, cik iespējams, līdzdarboties, lai kļūstu par cienījamu savas valsts pilsoni. Esmu bijis tām pietiekams kā sadzīvisks idiots, kurš domāšanu par valsts lietām (pat savas it kā tiešās atbildības jomā - par ko balsot, ko ievēlēt) atstumj no sevis. Turklāt izrādās, ka mēs savā vairumā dodam priekšroku nevis efektīvu sabiedrisku organizāciju dibināšanai, bet lāgā neuzticamies pat tiem sabiedriski aktīvajiem cilvēkiem, kuri izvēlējušies nevis pasīvu dīkšanu, bet rīcību. Šai situācijai ir vēl viens pastarpināts apliecinājums. Izlasījis, ka zēnu sekmes valstī ir sliktākas nekā meitenēm, trūcīgo - sliktākas nekā turīgo, nodomāju, ka uz puišiem, uz vīriešiem kā uz sargātājiem vairs nevarēs paļauties. Ne kā uz savas zemes dvēseles (sievietības), ne kā uz valsts telpas sargātājiem. Nodomāju, ka griba izrauties no trūcības, griba pacelties virs nabadzības (gan gara, gan pārticības izpratnē) ir gājusi mazumā. Tāpēc uz kādiem, piemēram, jaunlatviešiem tuvākajā nākotnē nav ko cerēt.

Kāpēc man šādā kontekstā uzticēties izglītības iestādēm (precīzāk - izglītības politikai)? Tik tāpēc, ka tā labākajā gadījumā iemāca to, kas būs nepieciešams maniem individuālajiem, savrupajiem projektiem? Bet valsts līmenī, atšķirībā no tā laika, kad visa valsts sagāja Maskavā, par galveno «ieguvumu», par galveno «priekšrocību», izrādās, tiek taisīta iespēja laisties no savas (!) valsts, līdzko tai neiet kā nākas.

Vēl viena liecība par labu pilsoniskas domāšanas (vispār domāšanas) deficītam man subjektīvi bija pētījumā konstatētā zemā uzticēšanās drukātajai presei (mīnus 3,6) un salīdzinoši pozitīvā uzticēšanās televīzijai (plus 11,6) un radio (plus 27,2). Manā uztverē drukātā prese tās kopumā (sākot ar Rīgas Laiku un beidzot ar reģionālajiem izdevumiem) pagaidām (lai arī ar lejupslīdošu tendenci) tomēr aptver un raksturo notiekošo dziļāk, pilnīgāk un konkrētāk, nekā to dara radio un televīzija. Man šķiet, ka vārds «reitings» tur pagaidām uzvar vārdu «saturs».

Var jau mierināt sevi ar to, ka «zivs pūst no galvas». Mierināt var, attaisnot - nevar.