Impulsu šim komentāram deva vēlme nepiekrist Dienas mediju valdes priekšsēdētāja Edgara Kota un Dienas galvenā redaktora Gata Madžiņa domai, ka mediju darba efektivitāti raksturo politiķu atbildības līmenis (sk. Diena, 2.01.2017.). Pareizāk sakot – nekādas lielas nepiekrišanas te nebūs. Drīzāk – dažas paralēlas domas. Proti – manā uztverē mediju darba efektivitāti raksturo pašu mediju atbildības līmenis.
Un arī savu atbildību es nevaru novelt ne uz Neatkarīgās īpašniekiem, ne uz laikraksta vadību. Jo gala lēmums par sava darba publiskošanu sev vai redakcijai vēlamā paskatā ir manā ziņā. Turklāt es, līdzīgi manis cienītajam Mārim Zanderam, atzīstu redakcijas tiesības uz savu viedokli par manu darbu un darbību. Tātad - es nepiekrītu pastarpinātai ne žurnālista, ne medija atbildībai. Bet, ja mediju darba efektivitāti raksturo politikas atbildības līmenis, tad šie mediji manā uztverē ir brīvprātīgi atdevuši savu telpu tam, ko tagad sauc par informatīvo karu, hibrīdkaru u.tml.
Ja ceturtā vara vairs neatbild vai nespēj atbildēt pati par sava darba efektivitāti un liek par atbildētāju pirmo varu, tad gan varbūt ir iemesls piekrist politisko procesu vērotāja Mārča Bendika intervijā Neatkarīgajai (19.12.2016.) nesen paustajam apgalvojumam, ka «mediju laikmets ir beidzies». Un vēstnieks Andris Vilcāns intervijā Neatkarīgajai drīz teiks, ka «žurnālistika kā tāda lielā mērā ir jau mirusi». Turklāt Andris man ieteica izlasīt un arī piesūtīja virkni tekstu, kuros šā vai tā skartas «žurnālisma beigas». Šo to sameklēju arī pats, šo to palasīju. Kopumā mani pārsteidza tas, ka mēs, mediji to klasiskā izpratnē, šajos tekstos esam jau bezmaz norakstīti, mums itin kā nāktos bez kādām iebildēm samierināties ar žurnālistikas nāvi kā nenovēršamu. Mani pārsteidza vēlme bezmaz fetišizēt jēdzienus «informatīvais karš», «hibrīdkarš», postžurnālistika, postpatiesība, virtuālā civilizācija,… Tas bija tāds kā aicinājums uztvert šiem jēdzieniem atbilstošas izpausmes ne vien kā reālas, bet arī kā cilvēka (žurnālista) apziņai un attieksmei fatālas. Tāda kā diagnoze - jaunie komunikatīvās telpas instrumenti, neatkarīgi no paša cilvēka gribas, mainīs ne tikai saskarsmi, bet arī paša cilvēka dabu.
Bet, jo vairāk lasīju, jo vairāk lasītais mani pārliecināja, ka ziņas par mediju nāvi ir pāragras. Lai arī es šo gudro cilvēku tekstus uztveru ļoti nopietni. Tie patiešām raksturo gan mediju situāciju, gan arī uzrāda mediju telpā pastāvošās infekcijas, iespējamās un jau akūtās slimības. Tie gudri vērtē informatīvā kara, hibrīdkara procesu (!). Taču, lai uzvarētu šajā karā (tādā, kāds tas tiek raksturots) ar postpatiesību, postžurnālistiku un jaunajiem komunikatīvās telpas instrumentiem, to iespējām, nepietiks. Būs vajadzīga žurnālistika un patiesība. Ja vien mēs uzskatīsim par labāku pastāvēt īstenībā, nevis informatīvajā telpā, kura pagaidām no īstenības tiek attālināta. Taču - es neesmu šo manipulāciju, šo «karu» skrūvīte, kurai nekādi citi esības varianti, kā tiek iegalvots, vairs nav iespējami. Es šādu piedāvājumu nepieņemu.
Bet es nevaru apgalvot, ka ceturtā vara pati nebūtu centusies padarīt sevi par tai prognozētā nekrologa subjektu. Laika gaitā tā pati padarījusi politiku par savu galveno iztikas avotu. Bet sabiedrību sākusi uztvert galvenokārt tikai kā savas produkcijas patērētāju. Un tāpēc uzskata par pieņemamu piedāvāt tai pamatā mietpilsoniskus, nevis pilsoniskus (patstāvīgus, no stereotipiem, tostarp varas, politikas, neatkarīgus) kritērijus. Bet tieši tas, manuprāt, arī rada virkni medijiem adresētu vispārinošu, manuprāt, pamatotu, pārmetumu. «Postžurnālistika veic drīzāk dienesta, nevis patstāvīgas funkcijas. Ja skart televīziju, tā aktīvi izklaidē. Bet avīze vispār pārgājusi uz tādu faktu pārdrukāšanu, no kuriem nav iespējams izveidot pasaules ainu» (Ukrainas profesors Georgijs Počepcovs). Postžurnālistika fiksē pagātni, žurnālistika veidoja nākotni. Žurnālists pārstāj būt autors, kļūst (pie mums - politikas) retranslators. Izgaisušas jēgas. Palikušas anekdotes. Utt., u.tml. Un kur tad vēl tādas arī mūsdienu mediju telpai raksturīgas kaites kā - feikizācija, trollizācija, emocionalizācija, haotizācija, konceptualizācija,… Fatāla aina rodas itin kā pati no sevis.
Šoreiz gribēju tik vien kā piesaistīt uzmanību problēmai, kuru uzskatu par ļoti nopietnu. Bez dziļākas iztirzāšanas. Beigās tīšām citēšu tieši politiķi, jo viņš, manā uztverē, izsaka arī šodienas mediju minimālo misiju: «Problēma ir - kā atrast ceļus, kuri palīdzētu cilvēkiem darboties gan savās, gan arī sabiedrības ilgtermiņa interesēs, vienlaikus saglabājot cieņu attieksmē pret individuālo brīvību» (britu premjera vietnieks Niks Klegs). Ja mediji spēs vismaz šo, tad to gals tiks atlikts.