Vara, ieklausies represētajos!
Varbūt savādi, bet man šķiet, ka Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) ir viena no aktīvākajām sabiedriskajām organizācijām valstī. Turklāt vēl šī organizācija ir ar sevi neapmierināta, tā brīnās, ka apmēram no 13 000 represētajiem (kuriem pamatā ir ap 80 gadu) daudzmaz aktīvi ir tikai kādi trīs tūkstoši. Tā kritizē sevi par nepietiekami principiālu, skaidru pozīciju attieksmē pret valsts politiku un tās problēmām. Tā tas bija gan LPRA 28. konferencē pērnā gada 16. decembrī, gan arī ārkārtas konferencē šī gada 7. februārī.
Nekādā ziņā neskaršu un nevērtēšu te LPRA iekšējās attiecības. Taču atļaušos būt mazliet subjektīvs. Lai arī savu, nu jau viņsaulē aizgājušo, radu vārdā pateiktu lielu «Paldies!» Gunāram Resnajam par ilggadējo darbu, vadot LPRA. Viņu LPRA priekšsēdētāja amatā 7. februārī, gūstot divu balsu pārsvaru, nomainīja man arī pazīstamais un cienījamais ogrēnietis Ivars Kaļķis. Ne tuvu nav tā, ka, piemēram, manai sievasmātei (onkoloģei Mirdzai Rošonokai), kura bija aktīva Vidzemes priekšpilsētas represēto organizācijā, nebija nekā kritiska, ko sacīt par Resnā kungu. Taču viņa Gunāru ļoti respektēja un cienīja. Jelkādas manas šaubas, kuras, tēlodams viszini, atļāvos šajā ziņā paust, tika kategoriski noraidītas. Pirmām kārtām viņa uzteica Gunāra spēju padarīt LPRA respektējamu un ieraugāmu politiskajās aprindās. Nepielāgojoties valdošām vai nevaldošām partijām, bet uzstājoties kā saprātīgam diplomātam, kura mērķis ir nevis parādīt sevi, bet dabūt cauri to, kas nepieciešams organizācijai, stiprinot tās statusu un autoritāti politiskajā un sabiedriskajā vidē. Viņai paticis arī tas, ka Gunārs LPRA Koordinācijas padomes un valdes sēdēs esot (to es nevaru apliecināt) uzvedies kā vīrietis un neļāvis šīm sanāksmēm izplūst sīkumainā un garā bezsatura pļāpāšanā. Dažiem tas šķitis Gunāra diktāts, taču tā bijusi tikai vēlme panākt lielāku lietišķību. No sevis varu sacīt, ka Resnā kungs dažās mūsu savstarpējās sarunās nekad nav gvelzis niekus. Paldies, Gunār!
Abās konferencēs represētie pauda atziņas, kuras man šķiet būtiskas un vērā ņemamas gan varai, gan sabiedrībai. Piemēram, pozitīvi novērtējuši valdības pēdējā laikā veiktos pasākumus valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, represētie tomēr uzskatīja, ka maz ir darīts valsts iekšējās drošības stiprināšanai, kuras pamatā ir iedzīvotāju etniskā, reliģiskā, materiālā un morālā vienotība, lojalitāte valstij, patriotisms un gatavība savu valsti aizstāvēt. Tas rada drošu dzīves perspektīvu un uzticību valsts pārvaldei. Manuprāt, represētie te atgādina varai ļoti būtisku lietu, kas tomēr nav kļuvusi pašsaprotams politikas stūrakmens.
Tāpat man šķiet vērā ņemams, piemēram, represētās skolotājas Aīdas Gulbes sacītais, ka, domājot par latviešu valodas apgūšanu, mēs neizmantojam, kā viņa teica, viena vecuma intervālu. Mēs šķirojam bērnudārzus pēc valodas, ignorējot to, ka valodas apgūšana šajā vecumā nav tik daudz atkarīga no audzināšanas, cik no pašiem bērniem. Es to varu apliecināt pats. Jo, lai arī mana mamma bija krievu valodas skolotāja, es šo valodu apguvu, tā teikt, automātiski. Pagalmā.
Man šķiet pārāk pieklājīga LPRA atziņa «neesam panākuši, lai Nekustamo īpašumu aģentūra pildītu Ministru kabineta rīkojumu (Nr. 689 no 4.11.2015. g.) par finansējuma piešķiršanu Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla kompleksa izveidei Strēlnieku laukumā». Manuprāt, NĪA un Ministru kabinets nav vīžojuši pienācīgi rīkoties, lai represētie būtu droši par šī objekta pabeigšanu līdz Latvijas simtgadei.
Man šķiet, ka varai būtu jāsadzird Zojas Rimšas paustā doma par pansionātu represētajiem. Arī tāpēc, ka tika konstatēts - represētie pat ar savām atlaidēm nespēj sniegt sev, piemēram, medicīnisko palīdzību. Vecumdienas - arī viņiem tā nav dzīve, tā ir izdzīvošana. Un tikpat vērā ņemams ir Rimšas kundzes ieteikums neļauties pašvaldību vēlēšanās tām partijām, kuras izrāda tik vien kā savu naudu. «Tās rīkos koncertus u.tml. Kāpēc mēs varam nobalsot par viņiem? Tāpēc vien, ka viņi ir aktīvi.»
Vēl es vēlos publiski pateikties arī Edmundam Būmanim par viņa un domubiedru nenovērtējamo darbu izsūtījuma vietu apzināšanā, kartografēšanā u.tml. Gribu uzsvērt Edmunda aicinājumu katram represētajam, viņu radiem vai vienkārši ieinteresētiem ļaudīm Latvijā un bijušajā PSRS telpā palīdzēt viņam šajā mūsu, es teiktu, katra, vēstures apzināšanā.