Stabilā pilsoniskā sabiedrībā mēs pieredzētu shēmu: "kārtējās vēlēšanas – jaunas sejas – pazīstamas partijas". Taču lielā mērā atkal redzēsim un paši kā vēlētāji dosim priekšroku shēmai: "kārtējās vēlēšanas – pazīstamas sejas – jaunas partijas". Proti – nobalsosim par vienas un vienotas nomenklatūras dažādiem, daļēji atjaunotiem brendiem.
Par noteiktu cilvēku loku, kuram partijas jau sen ir tikai mētelīši. To politiskā pārliecība, kā savulaik teica Voldiņš, izšķīdusi, ja ne gluži valsts aparātā, tad varā. Mētelīšus var pāršūt, pārkrāsot, mainīt pēc sirds patikas, ja vien šī maiņa saglabā šim cilvēku lokam varas izredzes. Acīmredzot iekšējā konkurence varas partijās ir tik izskausta vai tik nevēlama, ka pat deputātu kandidātu izvēle tiek veikta tā, lai tik kāda no partiju aicinātajām "jaunajām sejām" Saeimas laukumā neapliecina sevi spēcīgāku par diezgan apnēsātajām varas partiju autoritātēm.
Rezultāts – vismaz pēdējo divu sasaukumu Saeimās vairāk nekā puse bijuši kaut kādi "neredzami" cilvēki, kuri sazin kāpēc uzdrošinās saukt sevi par politiķiem un deputātiem. Vēlētāji nav dumji, tie cenšas pavilkt sarakstos uz augšu ļaudis, kuriem ir kaut kādas vismaz personības pazīmes, taču aizvākt no sarakstiem tur līderu stabilitātei iekombinēto balastu partiju elektorātam nav izdevies. Tāpēc es pirmām kārtām ņemtos nevis ap sarakstos piedāvātajām lokomotīvēm, bet skatītos, cik tad pilnvērtīgi veidots viss saraksts, kā varas partijas, to veidojot, pildījušas savus uzticības atgūšanas solījumus. Proti – neatbalstītu sarakstus, kas taisīti kā balasts ar rozīnēm. Proti – nebalsotu par sarakstiem, kuros kaut viens no tajā iekļautajiem kandidātiem nespēj ne rakstiski, ne mutiski pārliecināt cilvēkus, ka spēj patstāvīgi, nebūdams partijas rupors, darboties kā politiķis. Proti – apjēdz notiekošo visā valsts laukumā, zina, kas un kādā secībā jādara likumdevējam, lai lietas visā laukumā kārtotos uz labu. Atsevišķās nozarēs ar savu jātiek galā profesionāļiem, bet politiķiem tas, ko šiem profesionāļiem vajag, jāredz sabiedrības un valsts kontekstā. Priekš kam Saeimā deputāti, kuri šo līmeni nevelk, kuri pat sevi lāgā pārstāvēt nespēj, kur nu vēl tautu? Diemžēl arī dzīvošanās pa ntiem Saeimas sasaukumiem te vēl ne tuvu nav apliecinājums politiķa statusam.
Man nevajag eņģeļu sarakstu, taču arī liekuļu sarakstu – nē. Solvita Āboltiņa, aicinot Meierovica biedrību sastāties Vienotības partijās, teikusi: "Kas atbildēs par bezpartijisku deputātu?" No partijas viedokļa, varētu viņai piekrist, taču Satversme nenosaka partijas uzraudzību pār deputātu. Drīzāk Satversmē lasāms par sirdsapziņas uzraudzību, kuras vietu te atkal ieņem partijas kā "laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa". Varbūt mūsu gadījumā labāk visiem ievēlētajiem apturēt darbību partijās, likvidēt frakcijas, koalīcijas? Sevišķi, ja pat krīzes laikā lielākais, ko partijas var izšļupstēt solidaritātes dēļ, ir – "atbalstīsim valdību". Būt solidāras principiāla politiska, sociālekonomiska valsts kursa dēļ tās nespēj.
Varētu nepievērst tik daudz uzmanības varas partiju sarakstiem, ja tām būtu redzami jauni reāli konkurenti. Lai arī ir aplam saukt sabiedrisku aktivitāti par bezjēdzīgu, jaunās partijas ar jaunām sejām, kuras arī tagad dibinās sekundi pirms vēlēšanām, saistībā ar šīm (!) vēlēšanām ir bezjēdzīgas gan no pārstāvības, gan varas ambīciju viedokļa. Cita lieta – kā tās attīstīsies turpmāk. Taču arī līdzšinējā līdzīgu, fiksi radītu partiju prakse liecina, ka starp vēlēšanām tās lielum lielā vairākumā turas vairāk nekā pussprāgušas un tāpēc arī nākamajās vēlēšanās ārpus saviem pašmērķiem ir pilsoniski tikpat bezjēdzīgas kā pirms četriem gadiem. Pat tās, kuras saucas noteiktu sociālu grupu vārdā, nevīžo starp vēlēšanām veikt elementāro – padarīt to grupu pārstāvjus, kuru vārdos saucas, par savu elektorātu.
Te nav iebilsts pret mazām partijām (Latvijā citādu nav). Jo vairāk – pret reģionu partijām, kuras vismaz pašvaldību vēlēšanās ienes citu, labāku, konkurences kvalitāti, nekā tā bijusi Saeimas vēlēšanu kampaņās. Bezjēdzība izriet nevis no partijas dibināšanas fakta vai lieluma, bet no faktiskās lomas vai nolūka. Ja tām nav ideju kompleksa, ko piedāvāt valsts mērogam, nav harismas, ja garīgais un materiālais kapitāls varas iegūšanai konkrētos apstākļos acīm redzami nepietiekams, ja arī politiskā nākotne pēc vēlēšanām neiezīmēta, tad ko šīs partijas īsti grib? Ja tās neuzrāda ne "jaunu", ne "citu" politiku iepretī esošai? Jādomā, ka tās nav vis partijas pēc būtības, bet tehnoloģiski instrumenti, kam jāapkalpo tās vai citas nomenklatūras grupas varas ambīcijas. Jo vēlēšanas – tā ir cīņa par ietekmes pārdali nomenklatūrā. Tāpēc – vienas "uzņēmēju" partijas ņems nost balsis citām "uzņēmēju" partijām, vieni "nacionālie spēki" drumstalos citu "nacionālo spēku" elektorātu u. tml. Turklāt – šādas partijas uztur vien politiskas sakustēšanās ilūziju, imitē to.