Laiks domāt par valsti

© F64

Labvēļi, kam rūp manu smadzeņu spēja, atsūtīja vēsti tieši par to, par ko grasījos rakstīt.

Lūk, šis teksts: «Kādu rītu Štirlics iegāja pie Millera. Millers bija drūms. «Kas noticis, grupenfīrera kungs? Vai tad krievi jau Berlīnes priekšpilsētās?» «Štirlic, atšujieties ar saviem stulbajiem jociņiem. Es redzēju briesmīgu sapni. Es redzēju sapnī Vāciju 2016. gadā.» «Nu un, vai tad tur viss tik švaki?» «Tas ir maigi teikts, Štirlic! Iedomājieties, pie mums, Vācijā kanclers - sieviete, ārlietu ministrs - pederasts, bet DaimlerBenz rūpnīcās strādā turki. Vācija nomaksā grieķu un spāņu parādus. Lāpu gājienu vietā - geju parādes. Mēs dodam naudu ebrejiem un pildām nēģera komandas no Amerikas. Fašisti sēž Kremlī, nevis Reihstāgā, Krievija karo ar Ukrainu, bet Vācija, iedomājieties, Štirlic, - VĀCIJA - mēģina pierunāt Krieviju nekarot!!!» «Patiešām kaut kāds sviests...» nodomāja Štirlics.»

Te nebūs runa par ideoloģijām un politiskajiem režīmiem. Bet šī anekdote man palīdz definēt to, ka Eiropas Savienība, tās valstis nav spējušas atrast produktīvu kompromisu starp nacionālu valstu patību un Eiropu kā «mūsu kopējām mājām». Un tieši tas manā uztverē ir radījis virkni samākslotu, neproduktīvu ES un tās valstu līderu lēmumu, kuri noveduši gan pie citas civilizācijas nesamērīgas un pienācīgi nekontrolētas invāzijas Eiropas telpā, gan arī pie politiska inertuma attieksmē pret tradicionālo Eiropas vērtību devalvāciju.

Jāteic atklāti - tas, ko grupenfīrers nosapņoja, visai nopietni satrauc arī mani. Galvenokārt tāpēc, ka gan ES līderu, gan savas valsts vadītāju atklāsmēs un izpausmēs es pagaidām saskatu ar konkrēto Eiropas, konkrēto civilizācijas telpu un tās nākotni bezmaz tikpat nesamērīgi lielu putrošanos un bezprincipialitāti, tikpat ar šo telpu nesamērotu bezvērtības, relatīvisma akceptu, kāds tas rēgojās grupenfīreram. Es nevelku te nekādas paralēles, piemēram, ar 2015. gadā Krievijā iznākušo vēsturnieka Andreja Vasiļčenko grāmatu Hitlera «Eiropas savienība». Tomēr, ņemot vērā vēsmas, kas šobrīd nāk no Briseles un kuras, manā uztverē, pamatā ir vien propagandas vērtas, proti - apliecina nespēju producēt rīcības modeļus un mehānismus atbilstoši realitātei, ar to ir vērts iepazīties kā ar brīdinājumu. Arī kā ar brīdinājumu tam, ka ES līderiem ir pienācis pēdējais laiks pārlūkot eirointegrācijas faktisko kvalitāti par labu ES saglabāšanai. Jo reizēm man šķiet, ka ES vadība uztver Savienības telpu kā kaut ko līdzīgu politiskajai telpai trīsdesmito gadu Austrijā. Es saskatu dominēšanas, nevis līdzsvarotas, harmoniskas attīstības tieksmes. Es kaut kādā mērā jūtu pat ES līderu gatavību pamest savienības vājākos locekļus savā pašu ziņā. Katrā ziņā pagaidām es neredzu ES līderu vēlmi vērtēt konkrētu tautu (valstu) potenciālu un produktīvi, pēc būtības iesaistīt, likt to lietā kopējā projektā.

Tomēr pagaidām man šķiet, ka, piemēram, iespējamā brexitu virkne nekādu labu nākotni mazajām Austrumeiropas valstīm nesola. Taču ES un Latvijas līderu programmatiskajā uzvedībā es pagaidām nesaskatu garantijas, ka mūs no tā pasargās. Es, iespējams, sava akluma dēļ, nesaskatu nekādas stratēģiskas un taktiskas izmaiņas situācijas vadībā un tās perspektīvas veidošanā atbilstoši pēdējā laika norisēm (bēgļi, Lielbritānijas demaršs...) un par labu Eiropas patībai. Jā, pilnā mērā var teikt, ka es te baidos, neredzēdams konkrētā situācijā skaidras Eiropas (ES) vai vismaz Latvijas nākotnes aprises.

Turklāt man nav saprotams, kādēļ mums Latvijā šī ES līderu impotence, risinot pat aktuālas (!) problēmas, jāpieņem bauru līmenī? Kā fatāla, kā tāda, iepretī kurai mēs neuzdrīkstamies (nespējam, esam gļēvi?) likt savu domāšanu, savu principiālu viedokli. Mēs kārtējo reizi fatāli pieņemam kārtējās «likteņa nolemtās» ceļa (nevis mērķa!) koordinātas, nejautājot, kur tās mūs aizvedīs.

Šajā kontekstā es uzskatu, piemēram, Jāņa Dineviča deklarēto (sk. Neatkarīgā, 14.02. 2017.) ieceri radīt biedrību Par Latvijai tradicionālās kultūrvides saglabāšanu par ļoti respektējamu. Ja vien tā praksē izvēršas par mūsdienīgu, politisku (!) kustību (organizāciju), kura nodarbojas nevis ar «māmuļnieciskām» vaimanām, bet skaidri definē Latvijas kursu savas nacionālās patības saglabāšanai. Latvijas likumdevējs, Saeima, šo savu misiju, manuprāt, ir aizstājusi ar partijiskām, nāciju šķelošām spekulācijām un kultūras pakāpenisku padarīšanu tikai par brošu pie valsts blūzes. Ja ne vairāk, tad gribētos, lai šī ideja būtu pamats plašai tautas diskusijai par mūsu valsts eksistences izredzēm.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.