Kārtējais algu «seriāls», kura galvenās varones šoreiz ir vecmātes, mani rosināja padomāt par to, kāpēc valsts un iestāžu, uzņēmumu birokrātija, kāpēc politiķi nespēj pielikt šim seriālam punktu. Gluži otrādi – tie padara atalgojuma politiku bezmaz tikpat samudžinātu un neloģisku kā nodokļu politiku. Viens no iemesliem man šķiet tas, ka varas turētāji neuzskata algu par nacionālā ienākuma (!) daļu. Tādu pašu, kāda ir uzņēmumu peļņa vai nodokļu iekasējums. Varas acīs alga acīmredzot ir vien tēriņš, izdevums.
Otrkārt, oficiāli dati par kadru situāciju kaut vien medicīnas un izglītības jomās liecina, ka darbaspēka atalgojuma politika valstī ignorē tādu savu, manuprāt, ļoti būtisku, uzdevumu kā - atražojošā funkcija. Proti - tai nerūp atbilstošas kvalifikācijas darbaspēka atražošana. Tātad - tai nerūp tās vai citas nozares perspektīva. Treškārt, īpaši šā gada cenu dinamikai vajadzētu atgādināt dažādu līmeņu darba devējiem to, ka nominālā (teiksim, saņemtā) alga ir vien reālās algas pirktspējas apliecinājums. Proti - ja par, pieņemsim, palielināto algu var nopirkt mazāk nekā par iepriekšējo, tad reāli tas ir algas samazinājums.
Ceturtkārt, un sevišķi rēķinot mediķu, skolotāju, juristu, arī pašu ierēdņu atalgojumu, manuprāt, ir acīm redzams pārspīlējums uz kvantitātes pusi, bezmaz ignorējot un nestimulējot caur atalgojumu kvalitāti. Atklāti sakot, vērojot atalgojuma politiku šajās jomās, es saskatu zināmu vēlmi uzskatīt cilvēku par darba lopu. Lai arī tieši rezultātu nosaka nevis mehānisko manipulāciju «izpildīšanās» summa, bet darbs. Darbs, kurā pat brīži starp manipulācijām, vai tie būtu pavadīti rokām klēpī, blenžot sienā vai pārtraukumos dzerot kafiju ar kolēģiem, var būt nozīmīgāki par tiešo izpildījumu. Tāpēc atalgojuma aprēķināšanas «robotizācija» šajās jomās man nav saprotama. Un, nosakot pienācīgu (pamat)algu, es te strikti uzmanītu vien robežu starp slodzi un pārslodzi. Manuprāt, profesionāļi šo robežu spēj precīzi just un noteikt arī bez rēķinveža klātbūtnes. Tātad spēj operatīvi lemt arī par ar to saistāmo atalgojuma koeficientu bez neprašu uztieptiem priekšstatiem un nivelējošām direktīvām. Subjektīvi es šajās jomās nosacīti apmaksātu pat tā saukto brīvo laiku (nav runa par atvaļinājumu). Jo neesmu sastapis tajās nevienu man cienījamu profesionāli, kurš būtu spējis absolūti atslēgties no domām par saviem audzēkņiem, saviem pacientiem,…
Bet turpmāk es tīšām runāšu pretī tam, ko teicu iepriekš. Jo atcerējos, ka dēvējam sevi par demokrātisku sabiedrību. Tātad - paši (visādā ziņā - kā pilsoņu kopums) nosakām savas rīcības kvalitāti tādu, kādu to vēlamies. Atvainojiet, bet šī (politiskā) kvalitāte ir mans jājamzirdziņš. Un, ja tas vai cits profesionāļu kopums valstī, kurā nav nekāda cara tētiņa, nespēj panākt savai darbībai optimālus rīcības un nodrošinājuma apstākļus, tad man lielā mērā tomēr gribas sacīt - paši vainīgi! Nē, es negribu te iztaisīt vecmātes atbildīgas par, teiksim, demogrāfisko ainu, par demogrāfisko politiku valstī. Un tomēr, klausoties periodisko dažādu, sevišķi humanitāro, it kā inteliģento jomu darbinieku sašutumu par zemo atalgojumu, man ir jādomā par to, vai mēs maksājam mazāk nekā saņemam? Atalgojuma līmeni gala beigās taču (visādā ziņā - kā pilsoņu kopums) nodrošinām mēs ar saviem nodokļiem. Vai ierēdņi pelnījuši lielāku atalgojumu par to, ka simti tūkstoši valsts iedzīvotāju pametuši Latviju? Vai veselības nozares darbinieki pelnījuši lielāku algu par to, ka vismaz 16% iedzīvotāju nesaņem veselības aprūpes pakalpojumus finansiālu apsvērumu vai nepieejamības dēļ? Vai izglītības darbinieki ir pelnījuši lielāku algu par to, ka nav spējuši sagatavot pašpasludinātajam politiskajam režīmam adekvātus politiķus un pilsoņus, bet mācījuši tos dzimtbūšanas laiku pašatbildības līmenī? Utt. Protams, skaidrs, ka minētajās jomās darba tirgus nav nekāds darba tirgus, kur abu pušu vienošanās nozīmē daudzmaz ekvivalentu vienošanos. Tas drīzāk ir «tirgus», kurš, iespējams, dod rezultātu tikai vienai pusei, bet otrai dod vien marksistisko «riebumu pret darbu». Proti - darbu nevis kā sevis apliecinājumu, bet kā sevis noliegumu. Es ieteiktu politiķiem kaut cik padomāt arī šādā līmenī.
Jo atalgojuma neatbilstība katra cilvēka (ne sabiedrības, pilsoņu kopuma) padarītā darba vērtībai saglabāsies tik ilgi, kamēr politika pastāvēs pretrunā ar pašas deklarēto iekārtu pēc būtības. Kamēr algu pielikums tajā vai citā jomā tiks «izplēsts» no tautsaimnieciskā konteksta, nevis dabiski izrietēs no tā. Proti - kamēr to nenoteiks reāls labklājības pieaugums.