Mēs esam tādas vēstures nesēji, kur starp mums, kas te dzīvo un ikdienā varbūt ir pat labi kaimiņi, pastāv nesamierināmais.
Tas bija, un tas paliks. Jārēķinās pat ar to, ka subjektīvie (nacionālie) motīvi (arī tie, kas fiksēti, piemēram, Saeimas 1998. gada 29. oktobrī pieņemtajā deklarācijā Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā) kopējā kontekstā tomēr tiks taisīti par sekundāriem. Nav ko cerēt, ka vārdi «nacisms» un «boļševisms», raksturojot šīs attiecības, devalvēsies. Vieni neaizmirsīs Baigo gadu pirms un pēc kara, citi neaizmirsīs holokaustu. Arī tāpēc - nevar un nevajag samierināt vienu okupāciju ar otru. Tagad tas jau novedis pie tā, ka sākam spekulēt - kura okupācija (!) bija labāka. Kurā mēs (!) bijām labāki. Tad varbūt definējam oficiāli kādu sev ideālu okupācijas modeli un rīkojam konkursu iespējamajiem gribētājiem?
Taču man šķiet svarīgs jautājums - ciktāl šī vēsturiskā nesamierināmība brīvvalsts (!) situācijā ir jāpārnes uz mūsu bērnu un mazbērnu attiecību ikdienu? Es uzskatu, ka man ir laimējies. Jo es savā nu jau diezgan ilgajā mūžā neesmu karojis, piedzīvojis karu. Esmu bijis militāri pietiekami sagatavots, un reizēm man ir gribējies dabūt šādu pieredzi. Dievs nebija lēmis. Bet - šī sagatavotība un reālā saskarsme ar dažādu pušu frontiniekiem bija tik dziļa un man būtiska, lai es tieši viņus, viņu likteni vērtētu augstāk par ideoloģijām, par politiskajiem režīmiem kā tādiem. Lai šie režīmi būtu sarkani vai sarkanbaltsarkani.
Šie reāli un godprātīgi karojušie cilvēki, cilvēki ar vēsturi nosaka manu attieksmi pret režīmiem. Pamatā tāpēc, ka šobrīd manā uztverē gan ar leģionāriem, gan ar reāli karojošiem sarkanarmiešiem spekulē cilvēki bez vēstures. Cilvēkus, kuru asinis noteica vēsturi, tie uzdrošinās aizstumt aiz sevis, pasākumos likt dekorāciju vietā. Jo radīt savu vēsturi tie nespēj.
Jā, es redzu vēsturisko nesamierināmību, teiksim, starp sava vectēva brāli, Latvijas armijas pulkvežleitnantu, leģionāru Jāni Avotiņu un manu kara katedras pasniedzēju, lidotāju, Savienības varoni, pulkvedi Čubukovu, kurš mēdza vai pirms katriem svētkiem piedzerties līdz nemaņai, lai tik nebūtu jāiet un jāstāsta skolēniem vai vēl kam par savu karu (bet viņš tiešām bija izcils lidotājs un karotājs). Taču, pazinis šos abus cilvēkus, es nekādi nevaru iedomāties, ka viņi spētu rīdīt savus bērnus vai mazbērnus vienu pret otru. Ka viens no viņiem, vairāk nekā pusgadsimtu pēc kara, iedomātos riet uz leģionāriem viņu goda un piemiņas dienās, bet otrs izrādītu nicinājumu pretējās puses kara veterāniem.
To dara cilvēki bez vēstures. Cilvēki, kuriem nav vēsturiska piedāvājuma nākotnei. Ļaudis, kuri par augstākās patiesības nesēju uzskata ideoloģiju. Nevis cilvēku. Ja viņiem piemistu kaut kas augstāks, viņi neuzdrīkstētos izmantot profesionālus karavīrus kā politisku preci savā sīkumtirgū. Viņi tos godātu. Cita starpā - arī ar savu politisko valstsspēju.
Jo es te varētu pastāstīt par dažu to leģionāru ikdienu, kuri šodien būs Rīgā. Par to, ka amatpersonas, kuras brauks pār viņiem ar sīrupainu muti, nav vīžojušas gādāt, lai Brīvības piemineklis šiem cilvēkiem nebūtu vien svēts simbols, bet pilnā mērā - arī sapņa par Latvijas valsts spēku, tās cilvēcību reāls piepildījums. Bet - tas cilvēkiem bez vēstures nav svarīgi. Jo viņiem nav nākotnes spējas. Tāpēc tie, protams, abās pusēs, ceturtdaļgadsimtu pēc brīvības atgūšanas arvien cenšas izmantot okupācijas grāvi kā tagadni. Jo citādi tiem nebūtu, pār ko sarieties.
Bet, ja patiesi gribam godāt leģionārus, tad mums beidzot jāiemācās, neraugoties uz pastāvēšanu Eiropas Savienībā, dzīvot uz sliekšņa. Uz sliekšņa starp austrumiem un rietumiem. Bez ļodzīšanās. Tas būs grūti. Cilvēki, kuri nav spējuši sevī uzsūkt un apzināt Latvijas vēsturisko pieredzi, cilvēki bez vēstures, to nespēs. Jo arī viņiem, tāpat kā impēriskajiem režīmiem, vai tos saucam par nacistiskiem vai boļševistiskiem, tiklab leģionāri, kā mēs pārējie esam vajadzīgi vien kā ideoloģiska (pagaidām?) lielgabalu gaļa. Es varu tikai piekrist atziņai, ka ikvienai «paaudzei ir jāizcīna sava cīņa, kas kā karogs nododams nākošai». Leģionāri savu karogu ir godam nesuši un nodevuši mums. Mēs nesam to, nesam viņu vēsturi. Bet - kur ir tā cīņa, kas ļautu mums patiesi noaust savu karogu? Kur ir mūsu karogs, kurš apliecinātu, ka viņu vēsture nebija velta?