Katru gadu zaudējam Cēsis
Man šķiet, ka Latvijas demogrāfiskā situācija mūsu politiķiem ir tikai konstatācijas vērta.
Kā vienam no valsts politikas programmatiska ilgtermiņa kursa pamatelementiem tai viņu acīs faktiski nav nekādas nozīmes. Politikai, lai kuru koalīcijas vai opozīcijas partiju mēs vērotu, latviešu nācijas izmiršana ir fatālas nolemtības, nevis pretdarbības problēma. Tā viņiem ir tik vien kā konstatācija - atjaunotās neatkarības laikā esam zaudējuši ap 700 tūkstošiem cilvēku. Vai varbūt šis fakts kļuvis par pamatu kādai problēmu aptverošai valsts stratēģijai? Nekā - tas kļuvis par pamatu secinājumam, ka depopulāciju apturēt nav iespējams.
Demogrāfi var konstatēt, kas tik vien viņiem ienāk prātā. Pēteris Zvidriņš var teikt, ka ik gadu zaudējam vienas Cēsis vai vienu procentu iedzīvotāju (viņš teic, ka 2015. gadā zaudējām 17 tūkstošus, no kuriem 11 tūkstošus - migrācijas dēļ, pārējos - dabiskā «atbiruma» dēļ, bet 25 gados starpība starp dzimušajiem un mirušajiem sasniegusi 250 tūkstošus). Ilmārs Mežs pirms pieciem vai sešiem gadiem secināja, ka demogrāfija Latvijā sirgst ar vēzi, un paredzēja, ka pēc simts gadiem Latvijā dzīvos ap 300 tūkstošiem latviešu. Tātad - paredzams latviešu mazākums. Proti - mēs jau tagad pieļaujam asimilāciju nākotnē. Jo - ar ko tad šādā situācijā mēs ceram saglabāt to stāvokli, kas tagad vēl ir fiksēts Latvijas Satversmē (latviešu pastāvēšana «cauri gadsimtiem»)? Ja pat šos abus minētos profesionāļus un vēl citus speciālistus neklausījās jau tautas skaitīšanas laikā (2011.) un tāpat neklausās arī tagad. Ne velti nupat bija lasāma ziņa, ka esam ierindojušies visstraujāk sarūkošo pasaules tautu pirmajā desmitniekā. Prezidenta Raimonda Vējoņa paģērējums - demogrāfijai jābūt prioritātei - pagaidām, manuprāt, nav īstenots. Nihilisms attieksmē pret tautas nākotni man pagaidām šķiet Latvijas politikas vadmotīvs.
Protams, var, cik uziet, attaisnot šo cinisko varas, politikas bezdarbību ar Eiropas, ar pasaules vispārējām tendencēm. Jo augstāks labklājības līmenis, jo zemāka dzimstība, jo ekonomiskāka, «racionālāka» attieksme pret bērnu radīšanu. Utt., u.tml. Pašiem taču galu galā arī gribas padzīvot ilgāk un mierīgāk. Vai ne? Taču, ja mēs kaut cik vēl esam spējīgi domāt par savas tautas dzīvošanu nākotnē, tad būtu jāsaprot, ka līdzšinējie kosmētiskie (protams, pozitīvie) valsts varas pasākumi (māmiņu pabalsti, nodokļu atlaides, goda ģimeņu kartes,… ) nav pietiekami, lai izmainītu stāvokli kopumā. Pat lai novērstu to netaisnīgās nabadzības risku, kuram ģimenes pakļautas tik tāpēc, ka grib vairāk bērnu. Valsts depopulācijai ir jātop aptveroši novērtētai. Sākot ar novecošanos un beidzot kaut vai ar negatīvās migrācijas procesiem un «ģimenes mutācijām». Un no šā vērtējuma ir jāizriet adekvātai valsts politikai.
Uzsverot varas pienākumu, es neaizmirstu, ka migrācijas apjoms liecina par to, cik lielā mērā mēs, sabiedrība, esam gatavi būt vien Latvijas valsts patērētāji, cik lielā mērā - aktīvi tās nākotnes nodrošinātāji. Uz vienu sievieti Latvijā pērn esot dzimuši 1,7 bērni (esmu dzirdējis arī mazāku skaitli), bet, lai paaudzes atjaunotos, vajagot 2,1. No tā es secinu, ka, pirmkārt, mātes ticība drošai nākotnei te ir labila, bet, otrkārt, to, ka mūsu (pamatā vīriešu) savas valsts apziņa ir nepietiekama. Protams, «mēs nevaram sagaidīt, ka visi latvieši tagad ķersies pie bērnu radīšanas, bet mums jāpalīdz, jāatvieglo dzīve tām ģimenēm, kas to labprāt darītu. Tādu atrastos daudz. Ir patriotiski latvieši, kas situāciju saprot. Izprot, ka bez jaunu ģimeņu upurēšanās latviešiem nākotnes nav» (I. Mežs).
Nupat latgalieši savā 1917. gada kongresa simtgades atcerei veltītajā forumā pamanīja un uzsvēra, ka viņiem var draudēt lībiešu liktenis. Bet - vai tad tā jau nav aktuāla visas tautas, visas latviešu nācijas problēma? Taču, ja valsts vara vārdos it kā vēl neuzskata Latviju par teritoriju, kuru varētu piepildīt ar da jebkuras tautības un ticības ļaudīm, kura vārdos vēl arvien atzīst savu pienākumu garantēt «latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem» (LR Satversme), tad tās darbos es situācijai adekvātu apliecinājumu neatrodu. Lai arī, manā uztverē, - nav vairs runa par atsevišķām demogrāfiskām bedrēm, bet par nācijas dzīvotspēju un izdzīvošanu kā tādām. Galu galā - būtu jāapzinās, ka cilvēkkapitāla izsīkums padara valsti nekonkurētspējīgu. Un - nav ko pļāpāt par valsts drošību, ja demogrāfiskā situācija netop uztverta kā valsts drošības problēma.