Nekas šai saulē nenotiekot nejauši un tāpat vien. Visam ir nozīme. Citā mēlē aš iznāk es. Un tā var būt politika. Tautas partija tātad iekļaujas es projektā. LPP/LC arī iekļaujas es projektā. Solidārais pakārtojas individuālajam. Komanda pārslēdzas uz vadonību. Nosaukums AŠ2 izsaka politiskās transformācijas jēgu un virzienu. Ego kvadrātā.
Abas organizācijas vienojušās par nostalģisku un ambiciozu kopīgo izkārtni. Kā ne!? Tautas partija šķitās rullējam labāk, kad bija tikai sava vadoņa politiskā miesassardze. Bet LPP/LC priekšvēlēšanu buldozerā savulaik faktiski sēdēja tikai vadonis. Bez organizācijas. Vadoņa zirgspēki – partijas zirgspēki. Acīmredzot arī šoruden abas darītāju partijas vēlas spekulēt ar apātisko un pasīvo vēlētāju pamatmasu, kurai nav vietas buldozeros un raķetēs, bet kura labprāt gaida kaut ko nokrītam no debesīm, līdzīgā garā. Dot tiem ilūziju par diviem spēcīgiem večiem, kuru kopā liktā enerģija nevis summēs, bet kāpinās viņu rīcībspēju. Vājos laikos tiks atrādīts nevis viens, bet divi stipri, vienoti kungi. Bet viņu partijas, kā tautas acīs bezmaz izgāzies veidojums, tiks atrādītas vien kā šo stingro roku izpalīgi. Nav slikti.
Eksprezidente šajā sakarā pieminēja nulli. Laikam kā nopēlumu. Bet, ja viņa zinātu vairāk par aritmētiku, tad saprastu, ka tā ir uzslava. Nulle ir viens no kreatīvākajiem un vērtīgākajiem cipariem. Vismaz tikpat vērta, cik astotnieks. Hosē de la Serna pat teicis, ka astotnieks – tās ir divas nulles, kas jājas. Bet – nullei obligāti jābūt kustībā. Tad nulle dara ar pārējo ciparu komandu, ko grib. Grib – daudzkāršo tās vērtību, grib – devalvē to. Izdarās tāpat kā politiķi ar sabiedrību. Un nulles problēma ir tā pati, kas politiķiem. Tā neko nevar, tā nekas nav bez šīs pārējo ciparu sabiedrības. Tā un tās vērtība eksponējas kopsakarā. Izņemot gadījumus, kur tā apzīmē kaut ko konkrētu. Taču nav rakstīts vis 002, bet gan AŠ2. Un, ja domāt objektīvi, tad divi AŠ publisko personu, pat līderu kotācijā tomēr stāv visai tālu no 00. Nenovērtēt politisko pretinieku, tikai apsaukāt to, ir zaudētāju gājiens.
Taču – te arī sākas nopietna politika. Te atklājas, manuprāt, galvenā AŠ2 problēma. Vēlme nevis pamācīties, pacelties līdz valsts mērogam, bet pielāgot šo mērogu savai saprašanai. Nepārejoša un varbūt nepārvarama ij TP, ij LPP/LC tieksme definēt sabiedrību kā darbinieku, izpildītāju kopumu, valsti – kā uzņēmumu, fabriku. Šie, kas sludinājuši vismaz ekonomisko liberālismu, izrādījušies vien pseidoliberāļi, jo nav spējuši individualitātei, katram dot attīstības iespējas valsti aptverošā līmenī. Tie devuši priekšroku kastu un interešu politikai, kas nav ne liberālisms, ne labs konservatīvisms. Tie nav sapratuši, ka paši varas hierarhijā nestāv virs, bet gan zem varas suverēna. Frāze, ka tie nav te mītošā cilvēku kopuma priekšnieki, bet kalpi, nav bijusi tiem politiskās prakses stūrakmens, bet viela politiskās daiļlasīšanas konkursiem. Būdami valsts politiķi, par ekonomikas mērķi tie tomēr turējuši peļņas gūšanu. Nevis labklājību. Tas, manuprāt, izriet no šo partiju, to vadīto valdību piedāvātajiem programmatiskajiem tekstiem. Ieskaitot pēdējos. Ja vien vērtēt to konstruktīvo saturu, nevis dekoratīvo, mehāniski klāt piekabināto dizainu.
Un tas savukārt liecina, ka AŠ, vai kvadrātā vai katrs par sevi, arī turpmāk attiecībās ar sabiedrību un valsti varētu piekopt selektīvu, nevis aptverošu politiku. Jo – no vienas puses – uzsvērdami sevi kā darītājus, savu piedāvājumu lielai daļai sabiedrības tie pēc būtības definē kā dotācijas piedāvājumu. Nevis kā vispārējas iesaistīšanās, iespēju, aktivitātes, auglīgas enerģijas piedāvājumu. Es saprotu, ka bezmaz lielākā un sociāli monolītākā vēlētāju masa te ir pensionāri. Tiem ir jāizpatīk. Taču labāk šķiet izpatikt nevis ar politiku, kas vecāka gājuma ļaudis dara viņu nākotnē drošus, laimīgus un patstāvīgus, bet ar to atkarību no valsts. Tomēr – šī izpatikšana kā sociāli, politiski un vēsturiski senila politika, kas te ilgst jau bezmaz divdesmit gadu, manuprāt, būtu jābeidz. AŠ2 savā retorikā un savos fragmentārajos pozitīvajos praktiskajos centienos ir starp citiem, manuprāt, vistuvāk tam, lai to izbeigtu.
Turklāt – no otras puses – rodas iespaids, ka arī AŠ2 nezina, ko te darīt ar lielu daļu ekonomiski aktīvās sabiedrības. Tas, manuprāt, var būt arī tāpēc, ka šī daļa neiekļaujas AŠ2 partejiskās interesēs balstītajā politikā. Daļu sabiedrības AŠ uzskatos var atlaist no politikas un no valsts, tāpat kā atlaiž strādniekus fabrikā. Izmaksāt tiem pabalstu un – aizmirst. Noteikti uzņēmēju slāņi, kapilārā ekonomika, kapilārie ceļi, ēnu ekonomika kā apkarojama problēma, nomaļu dzīvotspēja, kohēzija pēc būtības, nevis kā lobēšanas objekts... Tāds secinājums rodas, apskatot, ko tad laika gaitā abas organizācijas bīdījušas likumdevēja acu priekšā. Vārdu sakot, galvenā TP un LPP/LC problēma man šķiet meklējama to nespējā uztvert visu Latvijas sabiedrību kā savas atbildības komandu.