Viedvalsts – valsts, kura gatava nākotnei
Ceturtā Pasaules latviešu zinātnieku kongresa trešās dienas (20. jūnijs) vadmotīvs bija Latvija ceļā uz viedvalsti. Izglītības, zinātnes un tehnoloģiju sintēze. Esmu ļoti apmierināts ar tur gūto, taču pašam vārdam «viedvalsts» man gribētos dzirdēt precīzu, nevis, kā man šķita, samērā nepilnīgu definīciju. Lai arī esmu izbijis tehnokrāts, lai arī man ir pilnīgi pieņemami, piemēram, vārdi «viedās tehnoloģijas» un es puslīdz saprotu, ka šī, kā teic, ceturtā industriālā (informatīvā, digitālā?) revolūcija sola un jau sniedz līdz šim nebijušas, daudz straujākas situatīvas pārmaiņas mūsu dzīvē, darbā, vidē... pagaidām es vārdus «tehnoloģijas», «digitalizācija» ar «viedvalsti» nesaistu.
Jā, jā - viedvalstij tuvina gan godīga politiskā vara, gan laba pārvalde, gan izcila zinātne, gan gudri cilvēki un sabiedrība, kurā valda labklājība (L. Straujuma). Jā, «Latviju par viedvalsti nevar padarīt ar politisku lēmumu vai likumu kaudzīti» (M. Auziņš). «Mūsdienu viedtālruņu veiktspēja pārspēj NASA datoru kopējo veiktspēju misijā uz Mēnesi» (J. Binde). Lieliski! Bindes kungs piebilda: «Viedvalsts ir valsts, kura gatava nākotnei.» Žanete Ozoliņa: «Viedvalsts - spēja domāt, lemt un rīkoties kopsakarībās.» Tā ir, bet es to visu saistu ar progresu, ar nākotni, ar perspektīvu, ar jaunām cilvēka prāta uzvarām un to atklātām iespējām dzīvot labāk (vai ļaunāk).
Zinātnei ir jābūt vienam no Latvijas nākotnes attīstības stūrakmeņiem.
Pagaidām es to nesaistu ar viedvalsti. Turklāt es nekādā ziņā neuzskatu, ka tehnoloģijām ir tik vien kā instrumentāla nozīme. Es pat līdzīgi Žakam Elilam un vēl dažiem teiktu, ka šis tehnikas, tehnoloģijas «fenomens» patiešām ir atbildīgs (!) par būtiskām izmaiņām cilvēka dzīvē gan sociālā, gan bioloģiskā, gan psiholoģiskā... ziņā. Taču viedvalsts man pagaidām saistās tikai ar cilvēku pašu (!) kopumu kā tādu, neiekļaujot tajā un nestutējot to ar cilvēka rīcībā nonākušiem instrumentiem, lai cik nākotnīgi tie arī nebūtu. Jo manā uztverē «viedvalsts» nevar pastāvēt, piemēram, bez mākas no sirds smaidīt vai bez sirdsapziņas. Pagaidām mēs nemākam savus izgudrojumus apveltīt ar šīm spējām. Šajā ziņā manam uzskatam vistuvākās domas definēja Andris Razāns: «Ja sabiedrība nav vieda, tehnoloģijas ir āmurs. Iesim un dauzīsim visu, kas pagadās», un Andrejs Vasiļjevs: «Tehnoloģiju prāta gudrībai blakus svarīga sirds gudrība.»
Taču kopumā todien tika intensīvi un saturīgi domāts par Latvijas nākotnes formulu (recepti, scenāriju) atvēzienā vismaz līdz 2050. gadam. Ne tikai par tām iespējām, ko šis laiks paver uzņēmējdarbībai, bet arī par to, ko tas mainīs izglītībā, medicīnā un visā mūsu dzīvē. Bija daudz spilgtu un arī praksei pietuvinātu domu. Tomēr kaut kas manī niezēja. Un tad es atcerējos kanādieša Dona Tapskota 1996. gadā izdoto grāmatu The digital economy. Promise and Peril in the Age of Networked Intelligence (Digitālā ekonomika. Iespējas un riski tīkla intelekta laikmetā). Tapskots uzsvēra: «Tā nav saprātīgu mašīnu ēra, tā pirmām kārtām ir cilvēku ēra, cilvēku, kuri spēs caur tīklu apvienot savus prātus, zināšanas un talantus izrāvieniem bagātības un sociālās attīstības nodrošināšanai.» Bet niezēja man tas, ka Tapskots uzsvēra vajadzību šajā ceļā saglabāt līdzsvaru starp izredzēm un riskiem (faktiski - minēto atbildību). Lūk, šie riski 20. jūnijā manā uztverē tika fiksēti un vērtēti nepietiekami. «Izveidojušās divas nometnes: to cilvēku nometne, kurus iedvesmo perspektīvas, un to nometne, kurus biedē briesmas, kas nāk līdz ar jaunām tehnoloģijām un ekonomiku.» (D. Tapskots) Un, kamēr šis līdzsvars nebūs mums katram skaidrs, tikmēr mēs gan «runāsim par viedo nākotni, bet realitāte paliks, kur bijusi» (V. Dombrovskis).
Diemžēl viens no riskiem attiecībās ar nākotnes izredzēm ir Latvijas politikas kvalitāte. Ne tikai saistībā ar zinātnes finansējumu, bet arī nespējā līdz šim pēc būtības saprast šajā kongresā pieņemtā manifesta pirmo teikumu: «Zinātne ir neatņemama nacionālas valsts daļa, tā ir daļa no nacionālās kultūras, izglītības, tautsaimniecības un drošumspējas», kā arī būvēt oficiālās nākotnes stratēģijas (Latvija 2030, NAP) saskaņā ar to, kas teikts turpmāk: «Zinātnei ir jābūt vienam no Latvijas nākotnes attīstības stūrakmeņiem, lai visi Latvijā dzīvojošie cilvēki pārskatāmā laikā spētu sasniegt to dzīves kvalitāti, kāda ir pasaules visattīstītāko valstu iedzīvotājiem.» Kongresa aicinājums - noteikt 2019. gadu valstī par nacionālo zinātnes un augstākās izglītības gadu - var kļūt par reālu pamatu šī riska novēršanai.